skats no malas
te skan cauri apmēram šādas domas: "laimīgi cilvēki nav interesanti" (pamatojums varētu būt no sērijas "visi mani mīļākie mākslinieki bija akūti nelaimīgi", proti, šai domai var būt secinājuma iedaba); "ja es būšu laimīgs, es nebūšu interesants/nespēšu radīt" (kas rezultējas bailēs atlaist savu nelaimīgumu - būtībā bailēs no laimes).

būtībā te iezīmējas tādas stokholmas sindroma tipa attiecības ar savu nelaimīgumu - tas holds you captive, bet tu tam esi pieķēries, racionalizējot šo stāvokli kā produktīvu.

šāda tipa domu gājiens raksturīgs ikvienai atkarībai, ar ko pati jelkad esmu dīlojusi (un dīloju arī šobrīd). vienalga, vai runa par atkarību no vielas, uzvedības vai iekšējiem kaut kādiem stāvokļiem. jautājums šeit būtībā ir: kas es esmu bez šīs vielas/uzvedības/stāvokļa?

par visu, kas notiek paša galvā, ir ļoti veselīgi pajautāt: is this true? can i absolutely know it's true? - how do i feel when i believe this thought? what happens when i believe it? - who am i without this thought? + paspēlēties ar attiecīgās domas apvērsumiem, izkustēties pa citām perspektīvām sevī. citādi mēs vnk dzīvojam šai autopilotā, truli ticot tam, ko domājam. bez kāda racionāla pamatojuma - tieši tāpat kā tu šai gadījumā par to neinteresantumu. like, tu vnk jautājumu esi tā nopozicionējis un tev tas šķiet legit, jo, well, that's how your mind works. it doesn't pick up it's own mistakes, tā sacīt.

un tā ir mums visiem - tas ir prāta kā struktūras ierobežojums by its very design. tāpēc multiperspektīvisms ir svarīga iezīme, ko attīstīt - ir jārelativizē šīs principiālās pozīcijas sevī, lai ieraudzītu, kā šī visa sistēma darbojas, ģenerējot ne vien tavas pārliecības, bet, well, tevi pašu in a sense.