ja apdomājos, tad saku, esmu visu mūžu dzīvojis tā, it kā dieva nebūtu, izņemot bērnību, kad sencīši bija dievi, un mīlestības stāvokļus, kuros ir licies, ka mani novēro mīlestības objekts, arī tad, kad nav klāt. idejiski jau, kā pienākas un homme raisonnable, neko nezinu, pēc prakses ateists, teorijā agnostiķis. un tomēr, pacilājoši ir dziedāt līdzi: "to call for hands of above/ to lean on/ wouldn't be good enough/ for me, no"

priecīgus svētkus, vēlu visiem daudz jēgas gan no šīs, gan domājamām pasaulēm!