* Rilke & lelles



"The simplest loving relationship was beyond our conception. With people who were something it was impossible for us to live and interact, the most we could do was merge into them, lose ourselves in them. But with the doll we had to assert ourselves, because if we surrendered to it there was nobody there."

Rilkes eseja par lellēm, rakstīta pēc Lotes Pricelas (Lotte Pritzel) izstādes. Svarīgi zināt, ka Rilki sākotnēji audzināja kā meiteni. Companion piece: dzejnieka Heinriha fon Kleista eseja par marionešu teātri, arī diezgan nozīmīga Rilkes daiļradē. (Te var apskatīt pašas lelles.)

* Putnu dziesmas

kā reiz dzirdēju kādu sakām, viss, ko putni saka, ir "esmu te". lakstīgalas dziesmas saprotamu iemeslu dēļ ir manas mīļākās.

čuņčiņš (kas par vārdu!) ir argumentatīvs dziedonis, pārliecinoši noskalda savu sakāmo ("labdien! esat aicināti uzklausīt piecus iemeslus, kāpēc mani precēt..."), ir pāris reizes pirms tam izmēģinājis galvā. bezdelīgas tiešām pļāpīgas. mērkaziņas ir pirmie soļi fruity loops. dzērves. ai, dzērves. ormanītis ir "pacman on a rampage".

cita starpā, protams, ir stulbi no dabas skaņām iet uz tehnoloģisko nevis otrādāk – te atkal nāk prātā Gastons Bašlārs, kurš La poétique de l'espace raksta, ka Parīzē radis mieru, pneimatiskos urbjus iztēlojoties par dzeņiem.

* Ričarda Seneta Flesh and Stone: The Body and the City in Western Civilization

Iepriecinošs atradums filosofijas studiju laikā (paldies viņiem!), Fuko studenta grāmata-eseja par pilsētveidi & tās saistību ar kultūridejām. Sadaļa par Adriāna Romu ir kā dzejiska, tā pārsteidzoša – Senets tulko Romas gladiatoru teātri un obsesīvo pilsētveidi (abos notiek "sastingušas bildes pavairošana") kā stabilitātes meklējumus nestabilos apstākļos, kas izriet no ekonomikas atkarības no arvien jauniem iekarojumiem. un arī citur erudīcija vienkārši spridzina.