pirmās trīs dienas bez darba ir bijušas no labākajām šogad, esmu iekritis neskaitāmos interneta caurumos, dzīvojis caurmērā mentāli – tātad nedarījis hujņu, raxtījis jocīgus textus, aprijis pārsimts lappuses no sen nelasītiem autoriem – tas viss par spīti tam, ka esmu slims (gan hroniski, gan akūti). un beidzot ir sajūta, ka turpinās tas, kas man ir svarīgākais: es runāju, ko domāju, lai cik tas nebūtu stulbi (nav jāapspiež patība neinteresantā darbā), un no tā saprotu, kur atrodos un kur gribu nonākt – liekas, ka es mainos!