pēdējā laikā garlaikojos, jo pelnu piķi un mācos 日本語。　vispār tas, ka japāņu rakstība ir grūta, ir mīts. gramatika gan ir savāda.

vpročem lielākais nesapratnes avots ir tas, ka tie ~2500 hieroglifi (ir daudz vairāk, bet izmanto apmēram tik) ir nevis rakstības vienības, bet vārdi, tāpēc, iemācoties 雨 (ame - lietus) vai 夢 (yume - sapnis - mans favorīts), iemācās daudz vairāk, nekā iemācoties rakstīt A a B b C c, utt. apples and oranges.

es viņus atceros ar kaut kādu frīkī metodi, kas hieroglifus sadala kādos 200 komponentos, no kuriem arī visi ir veidoti. tas visu padara daudz vienkāršāku, bet, tā kā esmu baigi slinks, es eju drusku tālāk - lielāko daļu vienkārši ielieku kaut kādā savas atmiņas vietā. tā kā es apgūstu kādus 20 漢字 dienā, viss izvēršas par morāli nosodāmu rotaļāšanos ar telpisko un personību atmiņu.

piemēram, 前 (mae, 'priekšā')　ir 䒑 - ragi + 月 - mēness + 刀 - zobens. to es atceros, ieliekot ragainu, spīdīgu mēnesi, kuru griež žilbinošs kinžals, sava lopiski šaurā Japānas dzīvokļa durvjupriekšā. citas sastāvdaļas ir drusku sliktākas - miris klasesbiedrs, andris kivičs. vienā figurē arī māte, kas mani pieķer kutelīgā situācijā. bet tos es lieku naratīvos, kad jāatceras vairāki līdzīgi 漢字, vai izmantoju priekš sastāvdaļām ar debilām nozīmēm (tipa elles 9. loka apzīmējums ķīniešu zīlējamās bruņurupuču čaulās), jo savādāk var pazaudēt sastāvdaļas sākotnējo nozīmi.

starp citu, nekas nav perfekts, arī ar šādu metodi viņus var aizmirst. piemēram, mēness, kas man vienmēr ir žilbinoši balts, var saplūst ar kaut ko citu baltu, kā šeit: 肺 - plauša = 月 (mēness) + 巾 (dvielis) + cepure. tā kā mēness un dvielis ir balti, es šito pāris reizes aizmirsu, jo redzēju tikai plēšām līdzīgu mēnesi ar cepuri, nevis mēnesi ar aptītu dvieli un cepuri virsū. pašlaik es izklausos pēc kaut kāda mental case.

jebkurā gadījumā, gribēju iezīmēt šo dīvaino pieredzi, jo, to visu apgūstot, nākas sevī izrakt visādas jocīgas lietas.