Šogad tā vietā, lai aprakstītu grāmatas, kuras esmu lasījis 2018. gadā, es paskaidrošu, kāpēc nevarēju izlasīt Deivida Fostera Volesa (DFW) grāmatu Infinite Jest, lai gan biju to nolicis kā 2018. gada kandidātu savam ikgadējam postmodernajam eposam.

Tā grāmata nāk no neizturamas vietas. Neizplūstot detaļās par DFW dzīves gājumu un atzīstot, ka viņam ir sakāmas interesantas lietas par šo laikmetu un kultūru, Infinite Jest - kuru izlasīju līdz kādai 800. lappusei - ir radījis neciešams indivīds. Tas, protams, literatūras spēlē nav nekāds jaunums; jaunums ir apmērs, kādā atklājas caurums autora dvēselē, kā arī tas, no kurienes tas nāk un kā tas iespaido viņa darbu.

Iesākumam, viņa pasaulē nav vietas domājošām sievietēm - par to rakstījuši jau citi, bet spilgtākais sieviešu varonis Infinite Jest ir sieviete, kura ir nāvējoši skaista. Un tas arī viss. Paspēlējot "bet kā tad ar...?" varu minēt, piemēram, Velbeku, kurš daudziem pamatoti besī un kura sievišķie varoņi, kā likts, ir debilas klišejas. Bet viņš vismaz to neslēpj! Pie DFW turpretim ir darīšana ar slīpētu tipu.

Ir tāds joks, ka ja tu bārā kādu pasveicini, kad tu pagriezīsies atpakaļ, tur būs Andris Ogriņš, kurš koļī tavu draudzeni. Bet, attīstot šādu scenāriju tālāk, Andris Ogriņš vai nu izaicinātu tevi uz dueli, vai atpistos. Turpretim DFW uzdotos teju par ģimenes draugu un, kaut arī ar zināmu nevērību, nebeigtu tev izrādīt tīri cilvēcīgu laipnību; un kad tu viņu beidzot attaptos, viņu konfrontētu un prasītu, lai beidz koļīt tavu draudzeni, DFW nolasītu tev lekciju par patriarhātu, norādītu uz tavu nedrošību un tevi gaslightotu, līdz tu saprastu, ka ir slikti mēģināt kontrolēt citus cilvēkus; un, ja viņš beigās nokoļītu tavu draudzeni, viņš iečukstētu tev ausī "I knew she was a slut" un viņu pamestu.

Īsumā man šķiet, ka šīs prozas it kā gudrība maskē nespēju paskatīties uz sevi (neviens jau neprasa autentiskas zināšanas par savu patību), turpretim tumīgā logoreja un sižetam nesvarīgie iestarpinājumi, kuri veido lielu daļu no grāmatas, man nolasās kā autora nedrošība, mēģinājums milzīgu, klīnisku neticību sev pārvērst efektā; darīt it kā godīgu darbu, stoiciski vilkt milzīgu vezumu un varbūt tā rezultātā mainīties; taču šajā gadījumā, man šķiet, visgodīgāk būtu bijis klusēt.

Protams, es tagad uzstādu diagnozi nevis kritizēju literatūru; jā, jā, DFW ir autentisks, izcils rakstnieks. Viņa esejas vismaz pa daļai man gāja pie sirds, tāpat kā stāsti, tur ir liels talants un palaikam kaut kas "iemirdzas" utt.

Bet romāni - it sevišķi lielie romāni - ir interesanti, pateicoties autora klātbūtnei un spēkam, un stājai. Infinite Jest personība ir tik neuzticama, tik neraksturīgi - viltīgi, ar zemiskiem līdzekļiem - nostādījusi sevi autoritātes pozīcijā, ka tā vien gribas sūkstīties, ka tā nepalika tur, kur tai pēc idejas būtu vajadzējis palikt.