Man pašmīla šķiet mazliet perversam nu tāda, kas ir balstīta pret sevi. Manuprāt, neitralitāte ir veselīga. Galvenais, lai nav paš-naids. Vēl man šķiet ka "pašmīla" rodas tikai mijiedarbībā ar pasauli, bet es to nesauktu par pašmīlu, bet vienkārši par mīlu. As in tu mīli sevi, ja tu kaut ko pasaulē mīli, jo tu sev patīc tad, kad tu mīli. Ja tu neko nemīli, tad tu esi neitrāls. Un ja tu ienīsti, tad var rasties pret sevi nepatika, jo kam gan patīk naids. Vēl man gribas teju atvainoties par prīčošanu, ja šis ir ļoti heavy subjekts.