mani uztrauc plānošanas iespējamība, ja katru sekundi mans "es" ir mainījies. gadu griezumā, es teiktu, pat līdz nepazīšanai. piemēram, divu gadu vecumā es taču biju apmēram tik gudrs, cik laboratorijas žurka.

kādi tur plāni. ko tas nozīmē, ka kāds "es" no aizvakardienas saka, ka man šodien ir jāiet skriet? ne tas vien, ka nosvīšana, elpas trūkums, sarkani vaigi, potenciālas traumas un lielāks pārtikas patēriņš man varētu kaut kā mistiski darīt labu. tas, ka kāds ar apšaubāmu loģiku apveltīts tipāžs, kas, pēc visa spriežot, ir bijis es, man kaut ko liek darīt, ir maksimāli aizdomīgi.

nezinu, kas viņam bija prātā, kad šo uzrakstīju.