varbuut vaina nav vaardos bet gan cilveekos. varbuut vainas apzinja ir taads empaatijas paveids pret vaardu uzklausiitaaju. ja vaardus izsaka tukshumaa, vai rodas vainas apzinja? piemeeram, rakstot dzeju.. es domaaju, ja runaajot cilveeki speetu atljauties tik paradoksaalu manieri kaa dzejaa, tad viss buutu tik redzams un izskaidrots, ka vainas sajuutai buutu maz liidz necik vietas. man shkjiet sakot vaardus, biezhi pietruukst pretruniigu sajuutu liidzaaspastaaveeshanas demonstreejums - cilveekam pienaakas teikt kaut ko vienu, un peec tam tas nav zoliidi to uzreiz apshaubiit, diivaini papildinaat un pateikt preteejo, vai veel kaut ko tresho nesaistiitu. bet tad sanaak meloshana, faktu izlaishana, nepasaciishana. kameer dzejaa uzrakstot shiis divas, triis vai vairaakas paradoksaalas, vai preteejas, instances reizee, tas visu paraada - konfliktu, likumsakariibas, ceelumu, ceeluma truukumu, melus, patiesiibu, un tas viss kopaa ir skaisti.

bet no otras puses man tomeer shkjiet teju aizraujoshi, ka vaardi tomeer ir tik potenti. es arii vispaar njemu atpakalj un nesaku vairs, ka vaardi ir grabazhas. man shkjiet, ka vispaar jebkursh viens vaards masiivi ietekmee visas 'beyond words' sfeeras, gan tieshaa veidaa, gan lasot starp vaardiem arii neizteiktaas lietas.