eh, nu es tak tevi tāpat nepārliecināšu, mēs jau te sākam riņķot. par redzi ir šeit: https://en.wikipedia.org/wiki/Infant_visual_development

no zīdaiņa skatupunkta iemācīties redzēt ir kā iemācīties kakāt (nevis podiņā, bet vnk). iemācīties atšķirt detaļas būtu kā sajust, ka ēdiens pāriet no tievās zarnas resnajā (t.i. zemapzinīgs). gandrīz visi smadzeņu procesi notiek bez apziņas piedalīšanās, bet man patīk tava romantiskā ideja, ka tur varētu piedalīties apziņa. neirozinātnes atzinums gan ir, ka paldies dievam, ka mums gandrīz par visu nav apziņa, jo tad mēs justu, kā mums pa zarnām ceļo ēdiens un kā pret asinsvadiem strīķējas muskuļi.

ja acis nevērtu vaļā, tad zīdainis būtu akls. ja akliem cilvēkiem pārstāda radzeni viņi tehniski redz, bet objektīvi 'neredz', jo smadzenēs nav izveidojusies redzes informācijas apstrādes sistēma. ar laiku smadzenes iemācās apstrādāt redzes signālus un aklie cilvēki sāk redzēt. bet process ir automātisks un jūtas to nevar koriģēt. as in -- akls cilvēks nevar stipri vēlēties un palikt redzīgs uzreiz pēc radzenes pārstādīšanas. no otras puses, aklam cilvēkam nav nepieciešams redzēt, lai viņš subjektīvi justos, kā individuāls cilvēks.