sirualsirual ([info]sirualsirual) rakstīja,
@ 2016-12-24 15:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
visas grāmatas, ko esmu izlasījis 2016. gadā pt. 2/3


Lietus lāses pieskāriens - Māris Melgalvs

Tā ir populāru dzejoļu izlase. Kad apradu ar atskaņām un citu "vecākas dzejas" specifiku, šo grāmatu lasot, galvenokārt vienkārši jutu līdzi autoram.

Atnāks sapnis, tāds sāpīgs un tīrs.
Paliks krūtīs un durs visu mūžu.
Sapnī izkusīs sniegavīrs.
Vidu vasaras, svilpītē pūšot.


***

Cauri pulksteņa tikšķiem
es sadzirdu rītu atnākam,
cauri mazai gaismiņai
saule parādās man,
cauri saulei aizsaule
tuvāka man top,
cauri aizsaulei cita
dzīve man jāsastop,
cauri citai dzīvei
pats es pie sevis tieku,
cauri zemītei melnai
gailis izknābā slieku.


Mūsu dziesma - Marts Pujāts

No šī krājuma vislabāk atceros dzejoli ar tādu pašu nosaukumu, kā arī dzejoli vairākās daļās par pārgājienu, kas, likās, ir žurnālistiskās poētikas žanrā.

Zelta templis - Jukio Mišima

Esmu redzējis zelta templi (金閣寺). Sajūta bija kā S. Johansones varonei "Lost in Translation", kad viņa redzēja lūdzamies mūkus laikam kādā šintoistu templī.

Lasot J. Mišimas grāmatu, es gan kaut ko jutu. Gluži kā iepriekšējā apskatā minētajā "Privāta lieta" (autors Kenzaburo Oe), arī šeit tiek pašķirti "dziļākie dvēseles slāņi".

Grāmata ir par zēnu, kuram jākļūst par budistu mūku - viņš piestrādā Zelta templī. Tempļa skaistums traucē novērtēt cita veida skaistumu, tāpēc viņš nolemj templi nodedzināt. Labākajās psiholoģisko romānu tradīcijās, lai augtu, galvenajam varonim nākas cīnīties ar "dievu/templi/savu ēnu/utt". Man šajā grāmatā ļoti patika apraksti un es varēju pieķerties daudzām lietām, piemēram, ainai, kurā kroplis uzmācas meitenei, kā arī, piemēram, aprakstiem, kādu iespaidu atstājusi telpa, pa šaurām kāpnēm uzkāpjot pie loga.

Noskatījos arī doķeni par Jukio Mišimu un uzzināju, ka viņš ir pielūdzis ķermeni.

Šajā dokumentālajā filmā (links uz fragmentu - https://www.youtube.com/watch?v=Ctufj50w9a0&feature=youtu.be&t=33m20s) ir iztulkotas viņa domas par miesas un pūļa saistību un pavīd jau kaut kur dzirdētā (un, man šķiet, modernismam tuvā) doma par to, ka dievišķais tiek sasniegts, izšķīstot individuālajam.

Šī ir vissliktāk rediģētā grāmata, kuru esmu lasījis (lasīju latviski).

Sieviete smiltīs - Kobo Abe

Jz fukaeri man prasīja ieteikt grāmatu iedvesmai kādam skolas darbam. Ieteicu šo grāmatu, jo atcerējos no tās pāris vizuālus tēlus. Jz fukaeri ieskenēja superīgu (sietspiedes?) darbu, ko pieliku pie sienas. Pēc tam pats pārlasīju, un neteikšu, ka man ļoti patika, ka grāmatā bija pazudušas divas nodaļas.

Tas ir eksistenciālistu romāns par cilvēku, kurš nonāk ciematā, kur viņam pret savu gribu ir jāsmeļ smiltis, lai tās neapraktu ciematu (kas visiem ir ar to sīsifu).

Viņa atbilde jautājumam "kāda jēga?", šķiet, ir tāda - jāpadara sevi nepieciešamu.

No Longer Human - Dazai Osamu

No Longer Human (人間失格) ir viena no šī gada mīļākajām grāmatām. Sarakstīta veiklā valodā "with the occasional flourish" - tādā ziņā drusku velk uz Cveigu - tā stāsta par vīrieti, kurš nespēj atklāt citiem savu īsto es. Tas nāk kopā ar mežonīgu vainas apziņu. Protams, beigas nav labas, tāpat kā tās nebija labas arī pašam autoram (grāmata bezceremoniski pārstrādā daudzus autora dzīves notikumus).

Esmu bieži juties līdzīgi - ka nespēju godīgi komunicēt. Mana sofistiskā atbilde vienmēr ir bijusi, ka pastāv jau vairāki 'es', kurus atklāt, bet es ceru par to padomāt vairāk, kad pārlasīšu No Longer Human.

Dazai Osamu ir arī ļoti izskatīgs.



Saujiņa smilšu - Īvlins Vo

Publicēta vienā gadā ar man tuvo F. S. Ficdžeralda Maiga ir nakts un līdzīgi aukstā manierē sakapā pierastas literāras ilūzijas, piemēram, mīlestību un taisnīgumu.

Tā vietā, lai pārāk daudz rakstītu, kas man patika šajā grāmatā (šī grāmata man sagādāja pirmo reizi, lasot latviski, kad es gluži fiziski sajutu valodas ekonomiju (piemēram, dialogos nav norādīts runātājs, utt.)), es izkopēšu no vienas sarakstes, kurai nenorādīšu autoru.

"Man patīk tas, ka viņam nav sentimentalitātes. Viņš bieži ar saviem varoņiem rīkojas brutāli un tas tā ir sevišķi ar Toniju Lāstu. Bet, lai gan mēs dusmojamies uz Toniju, mēs nekad viņu neuzskatām par idiotu, jo zinām, ka viņš vairāk vai mazāk ir nekaitīgs cilvēks. Man patīk Vo atkārtotā tēze - ka cilvēki vienmēr vai gandrīz vienmēr nesaņem to, ko ir pelnījuši. Tas iet pretī visai viktoriāņu romānu tradīcijai, no kuras mēs vēl joprojām esam atkarīgi. Man patīk, ka šeit nav īstu varoņu vai antagonistu. Visi ir parādīti kā līdzvērtīgi smieklīgi un uzpūtīgi."

Aizmirsu autoru - Mindfulness in Plain English

Nezinu, ko varu pastāstīt par reliģisku grāmatu. Tā kā nevarēju skriet, meklēju veidus, kā nomierināties. Kādus pāris mēnešus praktizēju vipasānu 15-20m dienā, un varētu teikt, ka tas man palīdzēja, bet varētu teikt arī, ka nē. Bet vispār pat lasīt par budismu un awareness man palīdz jebkurā gadījumā.

Puse Doktora Živago krieviski

Izlasīju pusi Doktora Živago krieviski, bet man tas apnika pusceļā (lasīju nepareizajā laikā).

Taking Care - Joy Williams



Džojas Viljamsas pirmais stāstu krājums.

Stāstā The Lover centrā ir sieviete, kurai ļoti gribas iemīlēties. Viņa ir tikko pametusi vīru - viņa atceras, kā viņam pirkusi vistu nieres, un tas viņai liek domāt, ka viņa elpa visu laiku smaržojusi pēc urīna (vai neesat, pārstājot kādu mīlēt, pamanījuši, ka vairs nepatīk jutekliskas lietas - smarža, garša, pieskārieni - kas kādreiz jums bez ierunām izraisīja baudu?). Viņa par to saka: "What could possibly be gained from such an experience?" Šis stāsts ir pilns ar šausmīgām detaļām - viņa atceras sarunas, kuras dzirdējusi sava bērna (kuru viņa nemīl) dzemdību laikā, bet pašas dzemdības neatceras. Viņai liekas, ka viņas vīrs, kad viņa vesta uz palātu, ir teicis "Now you will have to learn how to love something, you wretched woman!"

Tad viņa atrod vīrieti, kurā iemīlas līdz kaulu smadzenēm un nervu galiem.

Šo "metodi" esmu redzējis arī citos Viljamsas stāstos - paņemt nepareizu pieeju kādai sajūtai - šajā gadījumā mīlestībai - un skatīties, kā varoņus saplosa tiekšanās pēc šīs sajūtas vai tās iemiesošana. Līdzīga pieeja ir Viljamsas stāstam Charity, kas ir citā krājumā.

Šajā krājumā bija vairāki aizkustinoši sāsti - The Wedding, Shorelines - par sievieti, kura gaida pārnākam vīru, tik PERFEKTI uztverta piekrastes un ilgu saistība, pat ja tas vairāk ir aktuāli vairs tikai literatūrā - Winter Chemistry, utt. - kas tai pat laikā atbilst "tā varētu būt indie filma" kritērijam.

Cathedral UN What We Talk About When We Talk About Love - Raymond Carver

Man interesanti likās, kā redaktors Gordons Lišs - zem kura sātaniskās spalvas ir pakļuvis Dons Delillo un Džoja Viljamsa, kuri abi man patīk - ir izrīkojies ar Kārvera stāstiem.

Pirmos divus krājumus - Will You Please Be Quiet, Please? un What We Talk About When We Talk About Love - Gordons Lišs ir preparējis, dažreiz pārgriezis uz pusēm, dažreiz izmetis 70%, dažreiz pierakstījis kaut ko savu. Un Kārvera reputācija vismaz sākumā lielā mērā balstījās uz šiem krājumiem.

Tas, cik ļoti patiesībā tie bija arī Liša stāsti, atklājās, kad parādījās piekļuve Kārvera arhīviem.

Šajā rakstā sīkāk http://www.nytimes.com/1998/08/09/magazine/the-carver-chronicles.html?pagewanted=all

'The Bath' un 'A Small, Good Thing' ir viens un tas pats stāsts, iekļauts 'What We Talk About When We Talk About Love' (1981) un 'Cathedral' (1983) krājumos.

Kārvers The Bath, pārtaisītu un pāris reizes garāku, ticams, ka vadoties pēc oriģināla, iekļāva Cathedral krājumā, kuram Lišs esot pieskāries vairs tikai drusciņ.

Atšķirība uzskatam: The Bath (Liša redakcijā) ejot uz skolu tiek notriekts puisēns, viņa drauga acu priekšā. Puisēns pēc sadursmes pieceļas šoka stāvoklī. Draugs pajautā, kāda ir sajūta, kad notriec mašīna, tad turpina ceļu, grauzdams čipšus. A Small, Good Thing (Kārvera versijā) viņa draugs sāk raudāt.

Minētajā rakstā tiek runāts arī par Liša daiļradi - "Reading his stories is like looking at the gears of a clock that's missing a face."

Žesti - Artis Ostups

Man patika šis krājums, tā noformējums, elegance, vārdu kārtība, neuzbāzīgā sakarību meklēšana starp dažādām parādībām. Pati estētika nav manā gaumē, taču šie divi dzejoļi man likās ļoti jauki, jo, manuprāt, viegli nojaust situācijas, kas zem tiem slēpjas. Daži dzejoļi bija arī smieklīgi.

Komentārs tavam bezmiegam

Tikai trāpīga metafora pārspēs naida un pērkona stundas, kad vējš aizvelk savus tīklus, pilnus mūsu sakāves šķembām, un kad palaga ieloce – ak vai, cik skumji – ver šķirstu tavām putekļu klātajām lūpām. Ar īsu spērienu sirds patriec svešu sirdi.


Pārvērtības

Tas ir tukšums starp radiostacijām, tā ir "mēs" prasīgā zīme, šņākoņā irstot, kas piespiež jūs kliegt. Viņš pagriež tevi kā pulksteni, viņš iesloga bezvējā kā liesmojošu lapu. Tikmēr jūrā plīst viļņi, solījumiem pilni – un varbūt tāpēc tu līdzinies ziedam, kas novēršas sava atspulga.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]liljabrik
2016-12-24 16:07 (saite)
Ostups paliek labāks, bet es viņam vienalga neticu. Viņš samācījies skaistus vārdus un imitē to ko būtu skaisti just, nevis izdzīvo patiesas kaisligas attiecības ar realitāti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-12-24 16:09 (saite)
Savukārt doktors Živago ir izcili slikta grāmata, kurai dod kredītus tikai tāpēc ka stāsts ir vēsturiski nozīmīgs un tāpēc ka Pasternaks bija labs dzejnieks!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]sirualsirual
2016-12-24 16:24 (saite)
Nezinu, vai piekrītu, piem. agrīnie dzejoļi ar lielajiem burtiem ir ļoti atkailinoši. Šo konkrēto krājumu gan visdrīzāk nepārlasīšu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]sirualsirual
2016-12-24 16:50 (saite)
Vsp man galvenā problēma ir par to, ka vsm šeit ir daudz nāves, bet maz pisuka :D pat nezinu, ko ar to domāju

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-12-24 17:45 (saite)
par to jau es runāju. laiks, dievi, nāve, likteņa upe, putekļaini čemodāni, visi raxta kā veci cilvēki!
tagad greznojot eglīti uzliku radio naba dzejas diskus, viss tāda čerņa, gan teksti gan mūzika, vienīgais Aivars Madris normālu dzejoli uzrakstījis.
Andris nokomentēja, ka visi turpina Poruka līniju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sirualsirual
2016-12-24 18:30 (saite)
jūūū, madra dzejoļi man patika, it sevišķi par tēva figūru. vispār viņš nereti ielien - gudru, jā, nedaudz traumētu, jā, - bītlu dziesmu tonalitātē :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?