Hmmm, te nu laikam atklājas, kādi kuram tie tarakāni ir :) vispār jau "viss ir galvā", bet es lielāko daļu dzīves pavadīju neauglīgā ilūzijā, ka stulba es noteikti neesmu, bet neglīta gan. Un visčakarīgākais tā pārvarēšanā manā pieredzē bija nevis iestāstīt sev, ka viss ir tur relatīvs un katrs ir skaists pa savam, mani pašu ieskaitot, vienvārdsakot, prāta darbs, bet gan no tiesas fiziski justies labi savā miesā, priecāties par katru tā veiksmi un nenīst par neizdošanos. Pat, ja tā arī ir tieši darbība ar prātu, cieš no visa tā vairāk ķermenis. Un pēc šitādas noņemšanās grūti neuztvert šo sevis daļu kā tādu rūpju bērnu, kuram vairāk vajag :D

ar prātu es tā neauklējos kā ar miesu, man ir viegli sadzīvot ar sevi gan stulbu, gan gudru