esmu palicis - daļēji pateicoties cibai - aizdomīgs pret pašapziņu un ego-naratīviem, lai gan varbūt daļa problēmu funkcionēt sabiedrībā rodas tieši no tā, ka es neļauju, negribu vai nespēju ļaut šai sevis daļai dzīvot pārāk lielu dzīvi. (tā nav taisnība, mani ego tripi ir lielāki par krasta masīvu)

arvien biežāk, kaut ko sakot, saprotu, ka tā nav taisnība, vēl pirms esmu to izteicis. bet visbiežāk pēc tam (re pēdējie 1000 ieraksti). pat ja dienas doma ir precīza, tā neko nenozīmē - tiesa, tāpat svarīgi, ka tā ir precīza.

drusku mazāk hujņa, ir tas, ko domā trijos, četros no rīta.