sirdnA

O.Rubenis klārē, ka sadarboties ar dzīviem/svaigi mirušiem latviešu dramaturgiem ir neizdevīgi, jo autori un viņu tiesības ir kaut kas tāds, ar ko labāk nesasieties. Man, kā kurtulāram...kurtuālam...karoč, teātra mākslas pielūdzējam, ir plāns, kā izglābt Nacionālo teātri no šī posta. Plāns ir vienkāršs, kā jau viss ģeniālais. Viens - radīt vispārējas nozīmes un pielietojuma lugu. Divi - par lielu paldies atdot teātrim, kur, pēc Rubeņa vārdiem, talantīgais režisors no tā pelēkā sūda uztaisīs kaut ko dzīvu un dzirkstošu. Kāpēc talantīgais režisors pats neizdomā kaut ko dzīvu un dzirkstošu, bet tā vietā krāmējas ar to rijīgo beztalanta kretīnu autoru, mēs nezinām un tas mūs arī nemaz tik ļoti neinteresē.

Tātad.

Luga.

Drāma (aļi komēdija, tas jau atkarīgs no režisora traktējuma. Kā kungam patiks)

Darbojošamies tēli : A, B un C. Talantīgais režisants var pēc vēlēšanās piedomāt klāt jaunus tēlus un mainīt esošo vārdus, ibo viņš zin, kā ir labāk.

Pirmais cēliens.

Uz skatuves kaut kāds iekārtojums. Gan jau scenogrāfs sastellēs, viņš ir dikti gudrs.

Ienāk A. Vai B, kā nu labpatīk. Vai arī visi jau atrodas uz skatuves, režisoram labāk zināms.

A saka tekstu. Vēlams kaut ko sirsnīgi aizgrābjošu, režisors noteikti izdomās. Vēlams savērpt kādu mazu intrigu vai attēlot konfliktu, kas nu liekas ērtāks un piemērotāks.

Otrais cēliens.

Notiek konflikta pīšana līdz pilnīgai sapīšanai. Mīlas trijstūri ABC, CAB, BCA un citi pēc režisora tieksmēm un gaumes,

Trešais cēliens.

Kaislības uzsit devīto vilni, brēcieni, smiekli, viss atrisinās, zāle sajūsmā. Režisors apmierināti dzer konjaku un priecājas, ka autors vismaz šoreiz nemaisījās pa kājām.

Visi laimīgi, Nacionālais teātris uzplaukst.