es nekādīgi nevaru saņemties turpināt otro tvinpīkas sezonu. Kas man kaiš. Varbūt palīdzēs seklā sevis šaustīšana, ka šis iederas manu iedomu domubiedru kino kanonā. Es gribu būt tā meitene, kas ir noskatījusies tvinpīku. Kā es sevi varu uztvert par edgy jaunieti, ja es neesmu pabeigusi tvinpīku.

Šādos un līdzīgos brīžos, kur vienīgais motivators in sevis attiecība pret kaut kādu iedomātu standartu, šķiet ļoti smieklīgs, pathetic, bet tomēr ļoti pazīstams. Iedomājos šis ir kā tas stulbais kristiešu arguments: mēs visi darītu ļaunu, ja nebūtu šis izveidotais set of morals.
Es daru kaut ko tikai tāpēc, ka tā dara cilvēki ar kuriem vēlos identificēties. Īstenībā esmu tik ļoti shit un shallow, ka bez izlikšanās vienkārši kauns būt.

Protams, šis salīdzinājums ir mazliet wild. Bet arī man tas šķiet wild, ka vienīgā mana motivācija brīžiem balstās uz izlikšanos. Tēloju savu lomu, pati priecājos. Dzīves-skatuves theme jau nav nekas jauns, nekas, neviens vairs nav jauns. whatever