:D Uz kurieni tēmē?

Ai, visur kur. :D Tāpat kā K., kas, starp citu, arī tiek budžetā, tā kā mēs te esam nenormāli kruti zvēriņi. :D

Nu, tad tik uz priekšu. :]

Nuja, nuja. Es jau te joka pēc kaļu plānus, ka mēs vēl varētu stipendijas izcīnīt un pārtikt no tām. :D Utopija!

woa, kewl! a to tur uzlecošās suales šausmu piebeigsi? (tev tak minimāli palika)

Pabeigšu. Ja ne ziemas sesijā, tad vasaras toč.
(Jo tur skuju sapratīsi, kas ar to fakultāti vispār tagad notiks un ar ko apvienos. Un tam visam klāt vēl to, ka Kurosawa prom, Tretjuka prom, laikam tagad vienīgā, kas kā valodas pasniedzēja paliek, ir Ilzīte; es sajūsmā gārdzu.)

šitais šobrīd reāli traumē manu trauslo ego, lol :D
(no need to apologize, it's my own fuckup)

Oi nu, vēl takš visu var paspēt, visa dzīve priekšā kā nebeidzamu iespēju jūra, gh. :)

vairs jau nav tas vecums, kad redzi nebeidzamu iespēju jūru :)
jūra sāk palikt par peļķi, lūk.

Nu, nu. Man ta' vecums, ja nemaldos, tieši tas pats.
(Bet tā es runāju šodien. Lielākoties līdzcilvēkiem nākas samierināties ar manu vsjo propalo, kļient ujezžajet nostāju.)

man ir 23,
bet es te luņojos apkārt bez lielas nojēgas, ko iesākt ar savu dzīvi,
man nevajag ne slavu, ne naudu, ne dzīvokli, ne mašīnu, ne suni kolliju, un vispār neko daudz nevajag, izņemot faktu, ka gribētos kādreiz paspiest roku bono un mikam džegeram (tādas pieticīgas prasības), un attiecīgi vajadzētu izvēlēties kaut ko, kur šo pilotāžu iespējams sasniegt;
esmu kaut ko iesākusi un neko neesmu pabeigusi, un, skatoties uz cilvēkiem, kas par mani 4-5 gadus jaunāki un bliež vaļā ar savu karjerismu, ambīcijām un nereti arī talantiem, saprotu, ka esmu dumja un kaut kas steidzami jādara, ja vien patiešām negribu nonākt bomža statusā (ko šajā valstī negribu pavisam noteikti, par dienvidiem vēl varētu padomāt).

hallo hallo! man arī 23, es ari iesākusi un nepabeigusi :D Bono varētu paspiest, Džegers pārāk neinteresē, bet ar Brendonu Boidu es labprāt vienā tūrē brauktu :D ari nav īsti sajēgas, bet ir vismaz bik nojausma par to, ko negribu. un arī karjeristes, bet gan sava vecuma, biedē un liek justies nežēlīgi. nupat pieteicos visādās studijās, tad jau redzēs, kā ar budžetiem, ja ne, tad uz āra zemēm, kamēr jauna un neprecēta :) principā saka tā, ka vajag tik kaut ko darīt, nevis gaidīt zīmi par to, kas jādara. un tad tās zīmes var meklēt darba gaitā.. (viegli runāt!! :) baigi forši ieraudzīt pēkšņi tādu pašu dzīves brīdi. TU NEESI VIENS sajūta!

:) :)

paldies un biedriskuma sajūta abpusēja :))
man gan vēl priekšā visādi smalki pārbaudījumi a la zīmēšana, kurā, lai arī neesmu pilnīgs lohs, pārāk apdāvināta tomēr arī nē, tā ka sirsniņa un kājiņa tomēr biš raustās, jā.

ou, zīmēšana! nu tad turās ar tām ģipša galvām un/vai kolonnām :) man šovasar uznāca doma par restauratoru, bet nu es zīmēju pēdējoreiz pamatskolā... un arī ne mākslas skolā. tā ka - sapņot ir forši :D

Arī man ir 23, arī es luņojos apkārt un neko daudz nesaprotu, ko tālāk darīt, arī es esmu kaut ko iesākusi un tā arī nepabeigusi, arī mani nu jau jaunāki ļaudis ar milzu plāniem un to sekmīgu izpildi dažbrīd dzen mērenā izmisumā.
Bet - nu nav taču pensijas gadi, kad kaut ko darīt vairs īsti nav jēgas, jo tāpat drīz jāmirst. Kaut ko darāmu var atrast un izdomāt vienmēr, vajag tikai atmest visus "ai, ko tad es", "ai, lai jau citi", "ai, tāpat nekas nesanāks".
Ja vien tas būtu tik viegli, jā, bet vienalga.

"ai ko tad es" sajūta is a mountain to climb over;
bet gan jau viss izdosies, paldies par sabužināšanu :)

welcome to the fight club :D

jā gan, ja vien būtu tik viegli tam "ai, ko tad es" tikt pāri. bet jātiek i, citādi pūdams sagaidīs miršanu.

un vēl labs tas, ka 23. zini tak Blinkiem 182 dziesmu what's my age again? nobody likes you when you're 23 :D fānī.

smalki gan! man visi rezultāti vēl jāgaida, tā ka secinu, ka laid citos ūdeņos :)

Laižu tur, kur uzprasījās mirkļa iegribas, un kāpēc gan ne? Vēl jo vairāk tad, ja izskatās, ka pat varētu izdoties. :)