Arī man ir 23, arī es luņojos apkārt un neko daudz nesaprotu, ko tālāk darīt, arī es esmu kaut ko iesākusi un tā arī nepabeigusi, arī mani nu jau jaunāki ļaudis ar milzu plāniem un to sekmīgu izpildi dažbrīd dzen mērenā izmisumā.
Bet - nu nav taču pensijas gadi, kad kaut ko darīt vairs īsti nav jēgas, jo tāpat drīz jāmirst. Kaut ko darāmu var atrast un izdomāt vienmēr, vajag tikai atmest visus "ai, ko tad es", "ai, lai jau citi", "ai, tāpat nekas nesanāks".
Ja vien tas būtu tik viegli, jā, bet vienalga.