Nē, paldies, vairs ne pie kādiem radiņiem netaisos iet. Un ir traki; labi, šī tiešām bija tikai otrā saruna, un beigu beigās ar mani un manu pieklājību vecā groša bija diktam apmierināta, visas viņas šaubas un negatīvos iespaidus veiksmīgi izkliedēju, bet kāda gan velna pēc man vispār būtu jāmēģina kādam izpatikt. Es dzīvoju tā, kā es dzīvoju, ja kādam nepatīk - nav manas problēmas.
Un vēl jo vairāk, ka viņa pati tagad praktiski dzīvo savā lauku mājā, kāda viņai darīšana par to, ko es savā istabā daru. Bet rīt toties tur nāks otrā istabā kaut kāds īrnieks vai īrniece, un tad vispār būs jautri, es vairs nevarēšu apakšveļā pa dzīvokli vazāties, un ja vien tā būtu tā mazākā bēda.

Par to apakšveļu, tas patiešām ir smagi. Es arī jūtos sapīta, ka manējie mājās. Tā ir tik ērti. Bet spīdzināšanu taču izsturēji. Un divas reizes gadā jau var. Kas tad vēl tev liekas tik traģiski?

Nu tas, ka tur tagad kaut kāds pilnīgi svešs cilvēks dzīvos, nu. Manai istabai durvis nav slēdzamas, un vispār tās druvis ir reti tizlas, tikai gandrīz dekorācijas pēc, ar stiklu un šķirbām visās pusēs. Un vannasistabai taču arī ir stiklotas durvis. Un nav dušas aizkara. Un, ja tas cilvēks būs agri mājās, es nevarēšu skaļi klausīties mūziku, kā man ir pierasts. Un es nevarēšu neķemmēta un nogulējusies no rīta līst no savas istabas laukā, un pēc matu mazgāšanas staigāt apkārt slapjiem un sapinkotiem matiem. Tas ir vienkārši apgrūtinoši.

Atvainojios, k apaprasīju. Biju jau piemirsusi, cik vienkārši un ērti ir dzīvot vienam. Tev pilnīgi un noteikti ir taisnība.

Nēnu nav jāatvainojas, es vienkārši izsūdzu savu lielo sāpi.

Neesi pieradusi, ka atvainojos pat bieži dīvainās vietās?

Esmu pieradusi, tāpēc jau arī aizrādu, ka nevajag.

Būs grūti atmest. Gadu iegājušos ieradumus ļoti grūti atmest.