Nu tas, ka tur tagad kaut kāds pilnīgi svešs cilvēks dzīvos, nu. Manai istabai durvis nav slēdzamas, un vispār tās druvis ir reti tizlas, tikai gandrīz dekorācijas pēc, ar stiklu un šķirbām visās pusēs. Un vannasistabai taču arī ir stiklotas durvis. Un nav dušas aizkara. Un, ja tas cilvēks būs agri mājās, es nevarēšu skaļi klausīties mūziku, kā man ir pierasts. Un es nevarēšu neķemmēta un nogulējusies no rīta līst no savas istabas laukā, un pēc matu mazgāšanas staigāt apkārt slapjiem un sapinkotiem matiem. Tas ir vienkārši apgrūtinoši.

Atvainojios, k apaprasīju. Biju jau piemirsusi, cik vienkārši un ērti ir dzīvot vienam. Tev pilnīgi un noteikti ir taisnība.

Nēnu nav jāatvainojas, es vienkārši izsūdzu savu lielo sāpi.

Neesi pieradusi, ka atvainojos pat bieži dīvainās vietās?

Esmu pieradusi, tāpēc jau arī aizrādu, ka nevajag.

Būs grūti atmest. Gadu iegājušos ieradumus ļoti grūti atmest.