Četrās dienās izrāvu visus trīs labirinta skrējējus (sižetiskās loģikas caurumi, protams, left, right, and center, bet izklaidējoši nonetheless, un kaut kā tomēr aizķēra) un esmu jau krietnu strēķi iekš Gone Girl, kas, jāatzīmē, ārkārtīgi viegli un patīkami iet uz priekšu un kas, ja galīgi nemaldos, būs pirmā grāmata kopš visiem Poteriem, gredzenpavēlniekiem un hobitiem, kuru izlasu pirms filmas. Good for me.
(Un fōnā tikmēr jau iekšķīgi spriežu, ko ņemt nākamo, marsieti vai snoukrešu? Snoukrešu vai marsieti? Vat tu dū, vat tu dū, un viss tāds.)

In other news, vīrs aizbraucis un sev līdzi paņēmis arī manu spēju elpot. Bet ne jau tur kaut kādā viktoriāņu romantiskās literatūras veidā, nē, as if. Viss ir daudz nopietnāk — viņš ir pievācis vienīgos darbojošos deguna pilienus.