Shelly -

02:27 pm

Pačalošu mazliet par briesmu pilno pasauli ap mani.
Tātad, dienas kārtībā - pusdienas. Stāvu pie ēdienu letes ēdnīcā un pamīšus lūkojos uz kartupeļu biezputru, kaut kādu nesaprotamu dārzeņu/gaļas miksli brūnā mērcē un sautējumu.
- Man, lūdzu, biezputru, - es saku bufetniecei. - Un pusi šito, - norādu ar pirkstu uz miksli.
- Šito?
- Šito.
- Biezputru arī pusi?
- Pilnu.
Esmu jau pastūmusi savu paplāti tālāk pa leti, kad bufetniece nomurmina (izskatās, ka viņa sarunājas ar sienu kaut kur man aiz labā sāna):
- Es jums šito arī ieliku pilnu.
Tas pat nav jautājums, tas ir fakta konstatējums.
- Pilnu? - manas uzacis izbrīnā uzbrauc kaut kur pieres vidū.
- Jā, pilnu!!! - piepeši Poseidona balsī iebļaujas bufetniece. - Un lai cilvēks būtu tik dusmīgs kā Jūs, ir jāēd pilns!
Pēc pāris sekundēm šaubu es nolaižu uzacis atpakaļ vietā (galu galā, no tādas vaikstīšanāsarī rodas grumbas pierē), iekožu mēlē un sāku šķībi smīnēt. Jo patiesībā tas tiešām ir smieklīgi. Šķībi smīnu es līdz tam brīdim, kad pamanu, ka bufetniece, manas klusās pakļaušanās iedvesmota, ir nolēmusi labot savu kļūdu, un tagad ar salveti, vai, kasa ārā pusi "šitā te" no putras.
Toties vakar viens jauneklis apvainojās, ka es neuzticoties viņa šofera talantiem. Biju tikko iekāpusi viņa mazajā, zemajā, briesmīgi dārgajā mašīnā, un neko vairāk par "sveiki" nebiju paguvusi izspiest, tāpēc stipri samulsu.
- Kā Jūs to domājat? - es nodudināju.
- Jūs piesprādzējāties, tikko kā iekāpāt, - viņš teica ar vieglu aizvainojumu balsī.
Brauca, viņš protams, kā plānprātiņš, man mati vien plīvoja.