sēžu un viss tā viltīgi.
par dziļu aizdomājos.
es gribu vārtīties zālītē un just kā pārlaimības rags līst pār manu galvu, bet tās, laikam, ir tik pat neiespējamas sajūtas kā vēlēties, lai no debesīm sāk līt virtuļu lietus.
ir skumji dzīvot vienai, bet ne vienmēr sabiedrotais ir kā vakcīna pret notiekošo.
vāveres ritenī, MĒS ESAM VĀVERES RITENĪ!!111viensviensviens
un ar pārāk skaļiem vārdiem es, laikam, šodien nemētāšos.
VISS VAR IET UN IZDRĀZT SEVI