Pūķa piezīmes

Šodien braucu un lamājos uz motociklistiem, kuri bīstami apdzen (tiešām čibriks nokaltīs, ja nepagaidīs tos 500 m, kad šoseja brīvāka?), un visādiem citādiem nepacietīgajiem, kuri lien pakaļā, brīdī, kad tu brauc ievērojot atļauto ātrumu. Piemēram, Jelgavas šoseja, kur tagad labu gabalu ir tikai divas joslas. Un tad nu tādi drāzēji nepacietīgi mīņājas aiz tevis. Jelgavas virzienā braucošajiem vēl ir iespēja apzīt pa atstāto avārijas joslu (nu, to ar nepārtraukto līniju atdalīto, gar pašu šosejas malu). Bet uz Rīgu braucot nav pat tās.
Taču tad es padomāju, ka viņi noteikti šajā brīdī lamā mani, ka es neļauju viņiem drāzties ciemos pie senčiem uz viņsauli, un kaut kā sajutos bišķi labāk, jo viņiem vairs nav iespējas kādu gabalu mani tik viegli apdzīt.
Turklāt viņi jau tāpat manā vietā nevienu sodu nemaksās.

Viss sākās ar to, ka Onka pasūtot jauno polikarbonāta siltumnīcu, nepaprasīja vai uzstādītāji vecās gatavi jaukt nost. Tad nu vakar vakarā ap septiņiem vakarā piezvanīja dāma un paziņoja, ka šodien mums brauc uzstādīt jauno siltumnīcu. Onka jau atkal nepaprasīja, vai veco (3x4m) šie varēs nojaukt un arī, ap cikiem šie brauks. Tātad. Septiņi vakarā, dārzā lepni slejas vecā plēves siltumnīca, tajā kopš pērna gada aug manas selerijas, pētersīļi un rozmarīns. Un vēl kaķu ziemas gulta stāv. Nu neko darīt, visu ko varēju izvācu, zaļumu izrakšanu atstāju uz šodienu.
Pienāca šodiena. Cēlos ap septiņiem, ap pusdeviņiem izraku savus zaļumus. Un tad izdomāju, ka varu jau arī pati sākt to siltumnīcu jaukt nost. Avos, šamējie ar nost jaukšanu nenodarbojas. Tā nu arī maz pamazām sāku, izmantojot lauznīti un savu kabatasnazīti 11 iekš viena (nu, tos diezgan lētos štruntus, kur ir gan nazis, gan konservu attaisāmais, minizāģītis, korķuviļķis utt.). Izrādījās, mana naža skrūvgriezis ir pat ļoti piemērots vecās siltumnīcas ierūsējušo skrūvju izskrūvēšanai.
Tā nu lēnā garā līdz pulksten vienpadsmitiem gandrīz visu biju nojaukusi, palikušas vien burtiski piecas skrūves atskrūvēt, plastmasas caurules nomaukt (kalpoja, kā ribas) un pamata rāmi pārcelt. Zo, ap to brīdi ierodas siltumnīcas uzstādītāji. Es šiem ierādu vietu un saku, ka, eku šeku, šitās vecās siltumnīcas vietā vajag. Viņi, protams, saka, ka ar nojaukšanu nenodarbojas.
Nu neko, sarunāju, ka viņi pabeidz tās piecas skrūves atskrūvēt un ribas noņem, jo tās man nebija spēka pašai noraut, nu, un rāmi pārceļ (tagad man jāmēģina tas atskrūvēt, labi, ka nav sametināts). Ar mini piemaksu, protams.
Tagad man dārzā jauna siltumnīca slejas un es visiem stāstu, kā veco ar saliekamo nazīti un lauznīti nojaucu (neiedziļinoties tādos sīkumos, kā te). Māsa jau par traku bobu nosauca, he, he.
Redzēs, vai es pamodīšos nakts vidū no tā, ka man roku tipa nav, vai nē... Bērnības traumas, kas izpaužas, kā roku notirpšana līdz galīgas nejūtības pakāpei pēc šādas tādas fiziskās slodzes. Mož laicīgi vilnas cimdi jāuzmauc? Nē, nu no vienas puses jau interesanti, pamosties, un tad skaties uz savu roku, kuras ir kā nemaz nav. XD

Man ar... Man ar ir sava sazvērestības teorija par vīrusu!
Redz, pēdējā laikā diktam daudz visi sāka runāt par atteikšanos no plastmasas maisiņiem un visādu citādu videi draudzīgu štruntu ievērošanas. Zo, viss ir pavisam viekārši - lielie plastmasas ražotāji iespeķoja laboratorijai, lai, eku šeku, palaiž vienu tādu sērgu... Rezultātā viss tiek iepakots plastmasā, až, katra bulciņa veikalā. Pieprasījums aug un domas par tām šausmām (nu, atteikties no plastmasās maisiņiem) arī nav īpaši prātā. Visu izskaidro, ne?

Kāds man, lūdzu, var pateikt, kur Rīgā sieviete var iegādāties sev zvejas zābakus (tos labi garos, lai var brist pa dziļākiem ūdeņiem), ja vēlas kādu 38.-39. izmēru, lai pati tajos nenoslīktu? Esmu paklaušinājusi dažās vietās, bet tur mazākus par 41. izmēru nesola. Internetā arī pasiroju, tur arī tikai vīriešiem domāti.

Manai zināšanai, lai pārlieku kārdinājumos neiekrītu.
1 Narvesen uzlīme = 2 eiro
20 Narvesen uzlīmes = 40 eiro
1 jaunajā akcijā dabūjamā blendera pilnā cena ir 29,99 eiro.
Cena, kas jāsamaksā papildus sakrātajām 20 uzlīmēm, tikai 16.99 eiro.
Zo, ja vien es caur Narvesen nebaroju Rīgas satiksmi pērkot e-talonus, tad man sanāk krietni pārmaksāt un vēl piemaksās arī, tātad lētāk ir uzreiz nopirkt par pilnu cenu.
Man nevajag blenderi par 46,98.
P.S. Ja vien kolēģe nenoziedos savas uzlīmes vai arī man bieži nesanāks braukt pie draugiem...
Tā ja.

Iepriekšējā akcijā dabūju nahaļavu uzlīmes no kolēģes, jo gribējās tikt pie gotiņas. Aizmirsu laicīgi apmainīt. Nu, Dievs ar viņu, tāpat nebūtu kur to mantiņu likt...

Zo... Kārtoju savu vešas plauktiņu, nonēsātās zeķes un citas lietiņas metot atsevišķā kaudzē. Runcenei, kā jau ziņkārīgai kaķei, vajadzēja noteikti piedalīties, iemēģinot, cik tad tāda atvilkne ir ērta gulēšanai. Man tas atkal procesam, nu, nekādi par labu nenāca, tāpēc pasūtīju viņu mazliet tālāk. Tā nu Runcene ķērās klāt manai prommetamo mantu kaudzei, izvēloties kādu īpaši košu zeķu pāri.
Pabeigusi kārtošanu un vērodama, kā kaķene turpina apcerīgi kodīt un plosīt ar nagiem nelaimīgās zeķes, prātā iešāvās reti ģeniāla doma. Tā nu es attiecīgās zeķes konfiscēju, iebāzu vienu otrā, piebēru ar rudenī salasītajiem kastaņiem un galu aizsēju ar Runcenes iemīļotā dzeltenā striķīša gabalu. Tagad vismaz viņai ir spēļmantiņa, apmēram vidējas žurkas garumā un resnumā, ko viņa var turēt savu priekšķepu maigajā skāvienā, vienlaicīgi masējot ar pakaļkāju faķīriski asajiem nagiem... ^_^

Plus arī tāds, ka viņa krietni labāk novērtē šo mantiņu, nekā tās dažas veikalā pirktās mākslīgās peles, ko mēģināju viņai iesmērēt...

Ir lietas, ko es tomēr pamanos iesākt un turpināt, un ko ir lielas cerības pabeigt. Piemēram, dažādu valstu eiro monētu vākšana. Kad Latvija ieviesa jauno valūtu, nolēmu, kāpēc gan nekrāt tās monētiņas no dažādām valstīm, ar dažādiem reversiem, kas patrāpās manā vai kolēģes naudas makā. Pēc tam arī uzradās skaidrāks mērķis - krāt ne jau kuru katru, bet ar pēc iespējas vecāku izlaišanas datumu. Tas nozīmē, ka jaunāka gada monētas pie iespējas tiek nomainītas ar vecākām. "Lejpus baznīcas" var redzēt manus krājumus.
Latvija un Vācija (izņemot vienu centu, kas izlēc ar savu jaunavību) pabeigtas. Ja nemaldos, muļķīgā kārtā aizlaidu Igaunijas eiro monētu (ai, kārtējā depresija uznāca, aļa, nafig tas viss un ko es ākstos...). Nākamreiz, kad būšu pie vecākiem, jāizpēta mammas monētu krātuvīte (viņa ietekmējās no manis, bet krāj visu, pat pa vairākiem ekseplāriem, kad atceras), varbūt tur redzētajam Slovēnijas centam uzradies dvīņubrālis?
Tātad Monako, Sanmarīno, Slovākija, Slovēnija un Vatikāns klīrīgi no manisa izvairās. Būs vairāk jāiepērkas Vecrīgas Narvesenos, vai. Lielākas cerības, ka izdos kādu no vēl nenoķertajām monētām. Nu jā, un tagad jāgaida lietuviešu birums, lai gan, kā var redzēt, kaimiņvalstu monētas manā makā nesteidz ripot...

Tagad par zemāk redzamo tabulu. Iekavās aiz valstīm norādīts pirmais gads, kad monētas vispār pirmo reizi izkaltas, ja šis gads ir agrāks nekā oficiālā pievienošanās eirozonai, un aiz slīpsvītras gads, kad eiro sākti lietot. Aiz monētām norādīts to izlaišanas gads, lai zinu, kas ir un kas nav.

Piemiņas monēta EURO 10gadei (2€, EESTI, 2002-2012)(tāda arī pagadījās).

Austrija (2002): 2€ (2011), 50C (2002), 20C (2005), 5C (2005), 2C (2002), 1C (2002)
Beļģija (1999/2002): 2€ (2008), 1€ (2002), 20C (2002), 10C (2001), 1C (1999)
Francija (1999/2002): 2€ (2000) 1€ (1999), 50C (1999), 20C (1999), 5C (2011), 2C (2008/ reverss mazliet iebojāts)
Grieķija (2002): 1€ (2003), 10C (20??, mazliet paķēpāta reversā), 5C (2002)
Igaunija (2011): 1€ (2011)*, 20C (2011), 10C (2011), 2C (2012?/2011*), 1C (2011)
Itālija (2002): 2€ (2002), 1€ (2002), 50C (2002), 20C (2002), 10C (2006), 2C (2010), 1C (2009)
Īrija (2002): 20C (2003), 10C (2002), 5C (2006), 1C (2003)
Kipra (2008): 20C (2008)
Latvija (2014): 2€ (2014), 1€ (2014), 50C (2014), 20C (2014), 10C (2014), 5C (2014), 2C (2014), 1C (2014)
Lietuva: 1€ (2015)*
Luksemburga (2002): 1€ (2012), 50C (2010)**, 5C (2008)
Malta (2008): 50C (2008)
Monako
Nīderlande (1999/2002): 2€ (2001), 10C (2000)**, 2C (2003)
Portugāle (2002): 1€ (2002), 5C (2004), 2C (2008)
Sanmarīno
Slovākija
Slovēnija: 1C (2011)*,
Somija (1999/2002): 2€ (2005), 1€ (1999), 20C (2002), 10C (1999), 5C (2001)*
Spānija(1999/2002): 2€ (2002), 1€ (2006)*, 20C (1999), 10C (1999), 5C (1999), 1C (2004)
Vatikāns
Vācija (2002): 2€ (2002), 1€ (2002), 50C (2002), 20C (2002), 10C (2002), 5C (2002), 2C (2002), 1C (2014?)

*Jāieliek kolekcijā, kad aiziešu mājās (23.01.2015.)
**Jaunākais papildinājums, kas jāieliek kolekcijā.
? Nav skaidri saskatāms gads, jāsameklē lupa un jāapskatās.

Āāāāāāāāāāāāāā!!! ... Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!!!!!!!! Āāāāāāāāārrrrghhkkkkhekhekeh...

Es nupat sapratu, ka decembris tūlīt būs čuš un arī līdz jaunajam gadam (ne tam, ko ķīnieši atzīmē) ir skaitītas dienas...
Ar dievu Vecā dzīvē un tiešām ceru, ka TU, mana Jaunā dzīve, patiešām būsi jaunā, nevis vecā, kas tikai pārmetusi kažoku uz otru pusi un apskrējusi mājai riņķī, lepni ienāk pa priekšdurvīm sludinot sevi kā kaut ko jaunu esot... Jo pēdējos vairākus gadus Tu tieši tā arī dari. Tā kā, lūdzu, ej un uzmācies kādam citam.

Tā ja. Vakar noskatījos animācijas filmu "Zelta zirgs". Un man radās dažas domiņas.
1. Pirms tam jābūt lasījušam attiecīgo Raiņa garadarbu, citādi var likties mazliet nesakarīgi.
2. Reti kad palieku paskatīties beigu titrus. Šoreiz to darīju, lai redzētu, kas ierunāja Melno māti. Laima Vaikule šajā lomā bija perfekta. Atbilstoša balss un bez pārspīlēta patosa.
3. Arī Uldim Dumbim kā Baltajam tēvam ne kādas vainas, tikai tā buršanās dziesma... Nu, neklapēja kopā ar vārdiem. Tad jau varēja iztikt bez.
4. Zelta zirga apbrīnojamās pārvērtības - uzjājot kalnā viņam ir zelta bruņas, pēc princeses pamodināšanas jājot lejā zirgam jau vairs nekā tāda nav.
5. Filmiņā galīgi neparādās Baltā tēva tūkstošveidīgums (tad jau Melnā māte savas formas parādīja vairāk - veselas divas). Un arī frāze "Zārks jau nevar palikt tukšā" tika aiz matiem pievilkts pašās pašās beigās, lai jau būtu. Un arī tad tikai tāpēc, lai skatītājiem parādītu, ka tik tiešām šī filma ir uzņemta pēc Raiņa lugas motīviem.

Domāju, ka tā vietā, lai sazīmētu tās dziedāšanas ainas, viņi tomēr varēja labāk sazīmēt loģiskākas pārejas ainas no viena notikuma uz otru. Visādi citādi patika. Dodu ražotājiem trīs keksiņus no sešiem par to. Tā ja.

Nolēmu atkal ķerties klāt sevis disciplinēšanai rakstīšanas jomā. Tas nozīmē, kad vakar aizgāju mājās, nevis pielogojos inetam, bet uzreiz apzinīgi atvēru wordu (pēc tam, kad ieslēdzu datoru, protams) un pēc tam arī iesākto stāstu un ķēros pie rakstīšnas.

Un tagad es laikam esmu atklājusi, kā izskatās un rodas pirmais uzmetums (first draft), par kuru klāsta visi tie rakstnieki, pa kuru blogiem es lurkoju savas stāstnieces dzīves jēgas meklējumos. Es neieslīgu lasāmu dialogu sacerēšanā, es necentos padarīt teikumus daiļrunīgus, es vienkārši uzrakstīju vārdus, kas iešāvās prātā, domājot par attiecīgo situāciju, kādā atrodas ga;venie varoņi.

Jā, es vismaz trīs reizes pārbaudīju, cik vārdus esmu uzcepusi, jo šobrīd mans mērķis ir rakstīt vai nu pusstundu no vietas, vai uzrakstīt 400 vārdus. Katru dienu. Kā viņi (nu, vairums to pieredzējušo rakstnieku) saka, ka nevajag forsēt, galvenais katru dienu, kamēr esi uztrenējies, kā maratona skrējējs. Un esmu tajā stadijā, kad man nav pacietības darīt ko vairāk, jo organisms vienkārši ir pieradis pie slinkošanas.

Taču galvenais ir tas, ka es uzrakstīju kaut ko, no kā es tagad varēšu izveidot pilnvērtīgāku stāstu, ko citi varēs lasīt. Tas ir apmēram tāpat, kā kad es lasu draņķīgu fanfiku un domāju: "jei bogu, šito taču var izvērst par tik sakarīgu lasāmgabalu"...

Īsāk sakot, paņēmu māla pikuci, saviļāju to apaļā lodē, uzliku uz podnieka ripas un tagad varu sākt veidot vāzi, ko pēc tam apgleznošu, apdedzināšu ceplī un pārdošu brīvdabas muzeja amatnieku tirdziņā par bargu naudu (es vismaz tā ceru).

Nu, ir jācitē kāds TVNet komentārs: "Opiņās!"

Valdi, nu kāpēc tu tā? Citiem te sastrēgums ar galu slīcināšanu ūdeni, bet tu te vēl atļaujies demisionēt!

"Aiz to mums tā latviešu tauta tā patīk - reti miermīlīga un pacietīga. Ja arī kaut kas atgadās, tad mazliet pakurn un pēcāk nomierinās, ļaujot mums tālāk darīt savas lietas.
Jā, ļoti laba tauta! Par to jāpateicas arī veiksmīgajai gadsimtu garumā veiktajai selekcijai."

Un tad man gluži negribot prātā lien domas par to nesen redzēto sapni ar kukaiņu bariem, kas spieto aiz loga, ārā vakars, tumšs un tikai kā prožektora gaisma izgaismo koka stumbru un zemi zem tā, kur lidinās tūkstoši iztraucētu kukaiņu, pilnīgā klusumā. Un stumbrs iekšpusē satrupējis un pa to ložņā melns, liels, resns sisenis...

Vai arī šī pirmdiena, kad uzmācās arvien lielāks izmisums, pilnīgi gribējās raudāt par pēdējiem sīkumiem visas dienas garumā...

Nojausma par vakardienu? No vienas puses: fjū, panesa garām, izrādās, ne vienmēr Tie sapņi attiecināmi uz man tuvajiem cilvēkiem. No otras... Mjam...

Man te ienācās viens jautājums par manis iepriekšējā rakstā pieminēto tēju. Tā kā atbilde sanāca gara, nolēmu to ielikt kā atsevišķu pukstienu.

Princips ir vienkāršs, saaukstēšanās sākuma stadijā strēbt pēc iespējas vairāk karsta šķidruma. Vēl labāk, ja tas pašam garšo. :]
Savu citron-ingver-ķērpju-medus tēju taisu pēc sajūtāmm un garšas. Uz 300 ml krūzi ņemu četras vidēji biezas ingvera šķēlītes, pusotru kārtīgu citronšķēli un islandes ķērpja zariņu (var aizvietot ar pelašķi). Apleju ar verdošu ūdeni, slēgtā traukā paturu kādas piecas minūtes, lai viss ievelkas, tad pielieku kārtīgu tējkaroti medus un dzeru iekšā. Ideāli, ja tajā laikā esi satinies siltā segā un sēdi gultā. Bet nu darbā šāda iespēja nebūs, zo...
Ingvers dod asumu, citrons skābumu, ķērpis rūgtumu un medus ar savu saldumu padara to visu izdzeramu, tāpēc jāseko savām garšas kārpiņām un kuņģa vēlmēm un jāņem tādos daudzumos, kā patīk.
Tā nu dienā es izdzeru vismaz trīs krūzes šādas karstas dziras.

Mans Onkulis rīkojas radikālāk un uzskata, ka šādas zāles ir efektīgākas: uz krūzi karsta piena viņš ņem tējkaroti sviesta, tējkaroti sodas, visu samaisa un dzer iekšā. Man liekas, ka medus tur arī figurēja, bet varu kļūdīties.

Mana vecmamma taisīja tēju no aveņkauliem (tā tautā sauc kaltētu aveņu zarus un stumbrus), pelašķiem, liepziediem un gaiļbikšiem, kam pielika medu klāt. Tēja sanāca skābena un tumši sarkana, vajadzēja ietīties segā un tad dzert. Es biju maza un nesapratu, kāpēc man vēl jāietinas, ja man jau tā ir karsti. Bet nu, ja vaig izsvīst, tad vaig.

Septiņas dienas no vietas viena vienīga nulle... Pluss ir tas, ka es rekordīsā laikā pabeidzu vienu neliela izmēra izšuvumu krustdūrienā...
Bet tā... Varētu tā kā attaisnoties, ka esmu tā kā saaukstējusies, bet tas nebūtu glīti. Jo kas man liedz rakstīt arī šādā stadijā?

Lāb, jāiet uztaisīt nākamā citron-ingver-ķērpju tēja...

380 ar kapeikām vārdi. Nāk miegs, eju gulēt.

Piektdien, sestdien, svētdien no mani būs miers. Sēdēšu savos laukos un mēģināšu rakstīt kladē, jo kārtībai jābūt...

Ar labu nakti!

Esmu īgna uz sevi. Vakar novazājos pa mežu, gailenes redzēju (bet nesalasīju), visādas smukas lietas redzēju, iebraucu ar kāju līdz celim kaut kādā alā zem koka saknēm... samirku maķenīt, tā kā vismaz līdz pusdienalaikam lija lietus. Tā ir labā daļa.

Sliktā daļa, par ko es īgņojos uz sevi ir tā, ka es tā arī nespēju sevi piespiest vakarā uzrakstīt dienas normu. Vē. Mani nabaga varoņi tā arī sēž un gaida, kad es sākšu risināt ūbersvarīgo sarunu.

Vēl ir labi tas, ka es gulēju kā nosista visu nakti, tā kā Runcenei nācās brutāli man uzlēkt virsū no galda, lai es pamostos ap pieciem izlaist šo ārā. Parasti viņa tā nedara, laikam es nedzirdēju viņas ņurdēšanu un skrāpēšanos gar mēbelēm.

Rādās, ka rīt ap to laiku, kad parasti parādās mana atskaite cibai par vārdu skaitu, ko esmu no sevis izspiedusi iepriekšējā dienā, es blandīšos pa mežu, meklēdama sēnes. :]
Tāpēc izdomāju, ka jāatskaitās tagad, jo rīt jāceļās tā paagrāk un tāpēc baisi negribās iet gulēt.

501 un mani varoņi nonākuši līdz svarīgai sarunai (viss uz tā rēķina, ka man pietrūka izdomas "uzkodu" aprakstīšanai). Galvenais tēls tikai vēl nezin, ka līdz ar to visādām klapatām būs vārti līdz kājai vaļā... Lai gan, viena no nebūšanām jau slaistās gar valdījumu robežām...

Ak, ja es tikpat uzcītīgi darītu visas citas lietas, cik uzcītīgi pēdējā laikā atskaitos šeit par savu mininanowrimo maratoniņu... XD
Lai nu kā, vismaz 430 vārdus dabūju. HA! Laikam jāpaceļ mazliet latiņa - no šodienas ne mazāk par 430 vārdiem katru dienu. Pagaidām es esmu tajā stadijā, kad izdaru minimāli nepieciešamo un tad sāku stenēt un pūst, un vaidēt, un apstājos. Bet galvenais jau, ka es vismaz cenšos to pašu minimālo izdarīt. Tas ir progress, salīdzinot ar ikdienu, kad es vienkārši fantazēju, bet neko, itin neko nedaru lietas labā.

Tas ir tāpat, kā, piemēram, ar zobu mazgāšanu, kad tā ir tāda rutīna, ka roka jau pati pastiepjas pēc zobu birstes, kad esi vannasistabā.

Trallallā, trallallā,
0 vārdi svētdienā!
Trallallā, trallallā,
Nepelnīta brīvdiena!

Nu labi, ņemot vērā, ka pa dienu es darīju tādus vīrišķīgus darbus, kā atskrūvēju ūdensšļauku no āra krāna, lai to ieziemotu. Celu un vēlu veco vannu, lai izlietu no tās pēdējo ūdeni un arī ieziemotu. Nu, un pēc tam tika vāktas nobirušās lapas. Ak jā, vēl jau tika nomēsloto un uzrakta augsnīte siltumnīcā. Un es nupat atcerējos, ka man jāatcerās beidzot līdz galam pieskrūvēt loga kliņķa skrūvītes, jāmēģina ar plaķenēm, jo skrūvgriezis slīd laukā un tikai bojā robiņus.

Tā nu es pavisam mazlietiņ beigās aizmirsu par rakstīšanu, bet, kad atcerējos, tad vairs tāāā (jau atkal) negribējās, ka es tā arī neko neuzrakstīju.

Bā, jāiet strādāt... Atkal...

497 vārdi un beidzot pabeigta pirmā nodaļa. Tā kā jāķeras būtu klāt nākamajai un pie reizes jāizpilda dienas plāns par kaut kā uzrakstīšanu, bet... Nu, jūs jau saprotiet - slinkums un "ai, nu ko nu es, tas taču ir pilnīgs pē, ko es mēģinu te sadzejot". Bet tad nu es cenšos atcerēties, ka es to rakstu priekš sevis, jo neesmu atradusi ko līdzīgu, ko es gribētu izlasīt veikalu grāmatplauktos.
Un šitā nano padarīšanas galvenā jēga laikam būs tāda, ka spēšu sev pierādīt, ka es varu veselu mēnesi no vietas uzrakstīt vismaz 400 vārdus dienā. Ņah, dažas dienas man būs jāuzraksta krietni vairāk, protams, tā kā sāku es vēlāk kā pirmajā novembrī. :]

Tā, sermulien, šodien ir sestdiena, tāpēc tu esi mājās. Tā kā ķeries ka klāt rakstāmajam...
Bet vakariņas? Ir pienācis vakariņu laiks?
Kas, tu kāds Pipins esi? Paprasi vēl trešo pēcpusdienas launagu.
Bet... bet...
Ārrrggghhhh! Jā, LABI, vakariņas. Ej pieri... pareizi, un tad tu vēl gribēsi iet novannoties un pēc tam tev vairs neko negribēsies darīt... Nu nē, mīlīt, kamēr neuzrakstīsi, gulēt neiesi! Kaut visu nakti sēdēsi augšā. :P
...
Un nemaz te neuzmet lūpu, un neplikšķini actiņas! marš rakstīt...

Vakar atkal mēģināja uzmākties lielais besis, paziņojot, ka es to pirmo nodaļu rakstu jau trešo reizi un atkal cenšos tēlu vadīt pa tām pašām sliedēm. Ap to laiku es biju no sevis izspiedusi ap 300 vārdiem. Un tad es padomāju: Pie velna, tiešām, kāpēc likt tēlam darīt to, ko viņš negrib? Un jā, tikko es pārstāju raustīt pavadu, tēls laimīgi aizgāja pa saviem ceļiem. Protams, par to šams gandrīz norāvās par ausi un nupat ir aizskrējis tieši tur kur vajag. Saki vēl, ka pātaga ir slikta lieta. :]
Rezultātā izdabūju no sevis 726 vārdus.

Labs i, jāiet veikt kārtējie mazgāšanas darbi.

Un tā turpinot uz pozitīvās nots... Vakar es pamanījos uzrakstīt uz pusi vairāk nekā aizvakar - pāri par 880 vārdiem. Tagad tas kopā sanāk jau bišķiņ vairāk kā 1300 vārdi. Jēiii!
Protams, tas var likties - phē, tik vien? Tev taču jāuzraksta krietni vairāk par 1300 vārdiem VIENĀ dienā, lai tu varētu cerēt sakasīt 50 000 līdz mēneša beigām. Taču ņemot vērā manu slinkumu, mazvērtības kompleksus u.c. tamlīdzīgas lietas, tas ir sasniegums.
Pusi es pamanījos uzrakstīt pirms zāļu došanas Sunītim, otru pusi pirms gulētiešanas, jau izlaidusies gultā ar šņākuļojošu Runceni pie kājām.

Labi, es atkal cenšos novilcināt reālu darbu darīšanu. Tātad, sermulien, ķeries klāt tai kastei un beidzot izķidā tos trauciņus...

Es jau vienubrīd sāku aizdomāties, ka man laikam būs jāsāk katra diena ar viena iepriekšējās dienas draņķīgā notikuma aprakstīšanu, bet...

Nu jā, šoreiz kaut kas pozitīvs. Man ļoti, ļoti negribas ķerties pie darāmajiem darbiem (nē, tas vēl nav pozitīvi XD), tāpēc es esmu ievilkusi savu rīta rutīnu arī ar kaut kā ierakstīšanu šeit.

Nolēmu pamēģināt NaNoWriMo valdzinājumu. Neoficiāli. Vairāk tas gan saistīts ar to, ka cerēju tādejādi pierunāt sevi beidzot riktīgi ieskrieties sava stāsta rakstīšanā. Jo es jau vienu brīdi biju pamatīgi iestrēgusi, tā kā iesākums man galīgi nepatika, līdz ar to arī turpinājums negribēja rakstīties. Vakar beidzot nospļāvos un tā kā šajā mēnesī nedrīkstot turpināt rakstīt jau iesāktus stāstus, tad iesāku stāstu no jauna trešo reizi. Trīs lietas labas lietas, vai ne?

Pagaidām gan uzrakstīju tikai mazliet vairāk par 400 vārdiem, bet nekas, toties šorīt ir ļoti labs garastāvoklis un ceru, ka mājās tas turpināsies. Turklāt tas nozīmē arī to, ka beidzot jāķeras pie skapju kārtošanas.

Nu, sermuliene, saņemies. Slien savu astesgalu augšā no šitā mīkstā, iesildītā ripuļkrēsla un beidzot noliec pie vietas tās stikla Petrī plates. Tās jau sen kā ir izžuvušas. NU!!!

Kā glīti ziemas zābaciņi spēj radīt ziemīgu sajūtu pat slapjā novembra dienā, pat depresija nez kur pazuda...
Laikam pamazām sāku saprast tās savas sugas māsas, kuras nosiekalo dārgu veikalu skatlogus un tikām neliekas mierā, kamēr nav nomedījušas savu vīrišķu algu, čaukstošo papīra lapiņu izskatā, un dabūjušas ko no kārotā.
Sasodīts, es pati tagad domāju par pieskaņotas somiņas iegādi... Gučī, tu būsi mans vergs!

Izlasīju šo recepti "Virtuves" februāra numurā un tā kā man mājās bija aizķērušās lēcas, kurām gan derīguma termiņš slaitījās notecējis jau pērnā gada maijā (bet kuru tas interesē), nolēmu pagatavot. Turklāt pēdējā laikā netīksme pret selerijām arī pazudusi, tā kā neradās problēmas arī nopirkt vajadzīgos seleriju kātus.

Pagatavošana bija smieklīgi vienkārša un ātra, vēl jo vairāk tāpēc, ka es šmaucos un īsta dārzeņu buljona vietā piespēru klāt knorra dārzeņbuljona sauso kubikveida surogātu. Mazliet raizes gan darīja tas, ka mērce varētu būt pārāk šķidra, jo man ir ieaudzināts, ka tās ir tumīgas un biezas... Bet lēcas darīja savu un viss sanāca kā vajag, turklāt liekais šķidrums jauki sasūcās makaronos, kamēr to visu ēdu. Un garšoja arī labi, tiesa, visu laiku kaut kas prasījās. Mmmm, varbūt tie bija pipari? Taču paēdusi jūtos labi.

Un te būs arī pati recepte, tiem, kas nazin un kas it lieti varētu noderēt steidzīgajiem veģetārā novirziena piekritējiem:

Pāris burkāni
Pāris seleriju kāti
Sīpols
Pāris ķiplokdaivas (es gan ņēmu trīsarpus, un kā ķiplokmīlis nolēmu, ka nākamreiz jāņem vēl vairāk)
Apmēram 170 grami lēcu
Glāze dārzeņu buljona (vai ūdens un pēc tam piesper klāt buljonkubu)
Timiāns
Apmēram 400 grami makaronu

Uzliek vārīties ūdeni makaroniem. Burkānu, selerijas, sīpolu un ķiplokus smalki sagriež un eļļā apcep. Es vispirms mazliet apcepu burkānus, pirms pieliku klāt pārējo, tā kā man nebija ne jausmas, cik ātri seleriju kāti skaitīsies apcepušies. Lēcas noskalo un pieber klāt un visu vēl mazliet pacep. Es apcepu ļoti maz, tā kā izbīlī ieraudzīju, ka man tās rauj klāt pie pannas dibena.
Tad nu es pielēju klāt pusotru glāzi ūdens (jo baidījos, ka glāze būs maz). Piemetu klāt buljonkubu un timiānu. Ap to laiku jau bija sācis vārīties ūdens makaroniem, tā kā iebēru tos katlā. Pannai uzliku vāku un uz mazas uguns atstāju visu vārāmies kādas 10 minūtes. Pa to laiku arī makaroni izvārījās, kā rezultātā viss bija smuki gatavs vienā laikā.

Jāpiebilst, ka es vispirms visu sagriezu, pirms sākt darīt pārējo. Kopā aizņēma līdz 40 minūtēm. Nākamreiz būs jāuzņem laiks.

Labu apetīti! :]

Sighing in relief, Severus made his way down to the dungeons of his Manor, hoping to clear up the mess he had left down there, blissfully unaware that a few metres above his head, Harry Potter held enough power in his hands to completely obliterate Severus’ beloved Manor and all of its precious new wards.

/Know Thyself by wellyuthink/

Tas ir interesanti, es varētu izlikties, ka manis nav un sākt dzīvi no jauna.

Aģenta MZ 307 ziņojums Nr. SS 13436 IK

Izsekoju aizdomās turamo objektu BBK 38. Nekādas aizdomīgas darbības netika novērotas.