Pūķa piezīmes

Septiņas dienas no vietas viena vienīga nulle... Pluss ir tas, ka es rekordīsā laikā pabeidzu vienu neliela izmēra izšuvumu krustdūrienā...
Bet tā... Varētu tā kā attaisnoties, ka esmu tā kā saaukstējusies, bet tas nebūtu glīti. Jo kas man liedz rakstīt arī šādā stadijā?

Lāb, jāiet uztaisīt nākamā citron-ingver-ķērpju tēja...

380 ar kapeikām vārdi. Nāk miegs, eju gulēt.

Piektdien, sestdien, svētdien no mani būs miers. Sēdēšu savos laukos un mēģināšu rakstīt kladē, jo kārtībai jābūt...

Ar labu nakti!

Esmu īgna uz sevi. Vakar novazājos pa mežu, gailenes redzēju (bet nesalasīju), visādas smukas lietas redzēju, iebraucu ar kāju līdz celim kaut kādā alā zem koka saknēm... samirku maķenīt, tā kā vismaz līdz pusdienalaikam lija lietus. Tā ir labā daļa.

Sliktā daļa, par ko es īgņojos uz sevi ir tā, ka es tā arī nespēju sevi piespiest vakarā uzrakstīt dienas normu. Vē. Mani nabaga varoņi tā arī sēž un gaida, kad es sākšu risināt ūbersvarīgo sarunu.

Vēl ir labi tas, ka es gulēju kā nosista visu nakti, tā kā Runcenei nācās brutāli man uzlēkt virsū no galda, lai es pamostos ap pieciem izlaist šo ārā. Parasti viņa tā nedara, laikam es nedzirdēju viņas ņurdēšanu un skrāpēšanos gar mēbelēm.

Rādās, ka rīt ap to laiku, kad parasti parādās mana atskaite cibai par vārdu skaitu, ko esmu no sevis izspiedusi iepriekšējā dienā, es blandīšos pa mežu, meklēdama sēnes. :]
Tāpēc izdomāju, ka jāatskaitās tagad, jo rīt jāceļās tā paagrāk un tāpēc baisi negribās iet gulēt.

501 un mani varoņi nonākuši līdz svarīgai sarunai (viss uz tā rēķina, ka man pietrūka izdomas "uzkodu" aprakstīšanai). Galvenais tēls tikai vēl nezin, ka līdz ar to visādām klapatām būs vārti līdz kājai vaļā... Lai gan, viena no nebūšanām jau slaistās gar valdījumu robežām...

Ak, ja es tikpat uzcītīgi darītu visas citas lietas, cik uzcītīgi pēdējā laikā atskaitos šeit par savu mininanowrimo maratoniņu... XD
Lai nu kā, vismaz 430 vārdus dabūju. HA! Laikam jāpaceļ mazliet latiņa - no šodienas ne mazāk par 430 vārdiem katru dienu. Pagaidām es esmu tajā stadijā, kad izdaru minimāli nepieciešamo un tad sāku stenēt un pūst, un vaidēt, un apstājos. Bet galvenais jau, ka es vismaz cenšos to pašu minimālo izdarīt. Tas ir progress, salīdzinot ar ikdienu, kad es vienkārši fantazēju, bet neko, itin neko nedaru lietas labā.

Tas ir tāpat, kā, piemēram, ar zobu mazgāšanu, kad tā ir tāda rutīna, ka roka jau pati pastiepjas pēc zobu birstes, kad esi vannasistabā.

Trallallā, trallallā,
0 vārdi svētdienā!
Trallallā, trallallā,
Nepelnīta brīvdiena!

Nu labi, ņemot vērā, ka pa dienu es darīju tādus vīrišķīgus darbus, kā atskrūvēju ūdensšļauku no āra krāna, lai to ieziemotu. Celu un vēlu veco vannu, lai izlietu no tās pēdējo ūdeni un arī ieziemotu. Nu, un pēc tam tika vāktas nobirušās lapas. Ak jā, vēl jau tika nomēsloto un uzrakta augsnīte siltumnīcā. Un es nupat atcerējos, ka man jāatcerās beidzot līdz galam pieskrūvēt loga kliņķa skrūvītes, jāmēģina ar plaķenēm, jo skrūvgriezis slīd laukā un tikai bojā robiņus.

Tā nu es pavisam mazlietiņ beigās aizmirsu par rakstīšanu, bet, kad atcerējos, tad vairs tāāā (jau atkal) negribējās, ka es tā arī neko neuzrakstīju.

Bā, jāiet strādāt... Atkal...

497 vārdi un beidzot pabeigta pirmā nodaļa. Tā kā jāķeras būtu klāt nākamajai un pie reizes jāizpilda dienas plāns par kaut kā uzrakstīšanu, bet... Nu, jūs jau saprotiet - slinkums un "ai, nu ko nu es, tas taču ir pilnīgs pē, ko es mēģinu te sadzejot". Bet tad nu es cenšos atcerēties, ka es to rakstu priekš sevis, jo neesmu atradusi ko līdzīgu, ko es gribētu izlasīt veikalu grāmatplauktos.
Un šitā nano padarīšanas galvenā jēga laikam būs tāda, ka spēšu sev pierādīt, ka es varu veselu mēnesi no vietas uzrakstīt vismaz 400 vārdus dienā. Ņah, dažas dienas man būs jāuzraksta krietni vairāk, protams, tā kā sāku es vēlāk kā pirmajā novembrī. :]

Tā, sermulien, šodien ir sestdiena, tāpēc tu esi mājās. Tā kā ķeries ka klāt rakstāmajam...
Bet vakariņas? Ir pienācis vakariņu laiks?
Kas, tu kāds Pipins esi? Paprasi vēl trešo pēcpusdienas launagu.
Bet... bet...
Ārrrggghhhh! Jā, LABI, vakariņas. Ej pieri... pareizi, un tad tu vēl gribēsi iet novannoties un pēc tam tev vairs neko negribēsies darīt... Nu nē, mīlīt, kamēr neuzrakstīsi, gulēt neiesi! Kaut visu nakti sēdēsi augšā. :P
...
Un nemaz te neuzmet lūpu, un neplikšķini actiņas! marš rakstīt...

Vakar atkal mēģināja uzmākties lielais besis, paziņojot, ka es to pirmo nodaļu rakstu jau trešo reizi un atkal cenšos tēlu vadīt pa tām pašām sliedēm. Ap to laiku es biju no sevis izspiedusi ap 300 vārdiem. Un tad es padomāju: Pie velna, tiešām, kāpēc likt tēlam darīt to, ko viņš negrib? Un jā, tikko es pārstāju raustīt pavadu, tēls laimīgi aizgāja pa saviem ceļiem. Protams, par to šams gandrīz norāvās par ausi un nupat ir aizskrējis tieši tur kur vajag. Saki vēl, ka pātaga ir slikta lieta. :]
Rezultātā izdabūju no sevis 726 vārdus.

Labs i, jāiet veikt kārtējie mazgāšanas darbi.

Un tā turpinot uz pozitīvās nots... Vakar es pamanījos uzrakstīt uz pusi vairāk nekā aizvakar - pāri par 880 vārdiem. Tagad tas kopā sanāk jau bišķiņ vairāk kā 1300 vārdi. Jēiii!
Protams, tas var likties - phē, tik vien? Tev taču jāuzraksta krietni vairāk par 1300 vārdiem VIENĀ dienā, lai tu varētu cerēt sakasīt 50 000 līdz mēneša beigām. Taču ņemot vērā manu slinkumu, mazvērtības kompleksus u.c. tamlīdzīgas lietas, tas ir sasniegums.
Pusi es pamanījos uzrakstīt pirms zāļu došanas Sunītim, otru pusi pirms gulētiešanas, jau izlaidusies gultā ar šņākuļojošu Runceni pie kājām.

Labi, es atkal cenšos novilcināt reālu darbu darīšanu. Tātad, sermulien, ķeries klāt tai kastei un beidzot izķidā tos trauciņus...

Es jau vienubrīd sāku aizdomāties, ka man laikam būs jāsāk katra diena ar viena iepriekšējās dienas draņķīgā notikuma aprakstīšanu, bet...

Nu jā, šoreiz kaut kas pozitīvs. Man ļoti, ļoti negribas ķerties pie darāmajiem darbiem (nē, tas vēl nav pozitīvi XD), tāpēc es esmu ievilkusi savu rīta rutīnu arī ar kaut kā ierakstīšanu šeit.

Nolēmu pamēģināt NaNoWriMo valdzinājumu. Neoficiāli. Vairāk tas gan saistīts ar to, ka cerēju tādejādi pierunāt sevi beidzot riktīgi ieskrieties sava stāsta rakstīšanā. Jo es jau vienu brīdi biju pamatīgi iestrēgusi, tā kā iesākums man galīgi nepatika, līdz ar to arī turpinājums negribēja rakstīties. Vakar beidzot nospļāvos un tā kā šajā mēnesī nedrīkstot turpināt rakstīt jau iesāktus stāstus, tad iesāku stāstu no jauna trešo reizi. Trīs lietas labas lietas, vai ne?

Pagaidām gan uzrakstīju tikai mazliet vairāk par 400 vārdiem, bet nekas, toties šorīt ir ļoti labs garastāvoklis un ceru, ka mājās tas turpināsies. Turklāt tas nozīmē arī to, ka beidzot jāķeras pie skapju kārtošanas.

Nu, sermuliene, saņemies. Slien savu astesgalu augšā no šitā mīkstā, iesildītā ripuļkrēsla un beidzot noliec pie vietas tās stikla Petrī plates. Tās jau sen kā ir izžuvušas. NU!!!