Nolēmu atkal ķerties klāt sevis disciplinēšanai rakstīšanas jomā. Tas nozīmē, kad vakar aizgāju mājās, nevis pielogojos inetam, bet uzreiz apzinīgi atvēru wordu (pēc tam, kad ieslēdzu datoru, protams) un pēc tam arī iesākto stāstu un ķēros pie rakstīšnas.
Un tagad es laikam esmu atklājusi, kā izskatās un rodas pirmais uzmetums (first draft), par kuru klāsta visi tie rakstnieki, pa kuru blogiem es lurkoju savas stāstnieces dzīves jēgas meklējumos. Es neieslīgu lasāmu dialogu sacerēšanā, es necentos padarīt teikumus daiļrunīgus, es vienkārši uzrakstīju vārdus, kas iešāvās prātā, domājot par attiecīgo situāciju, kādā atrodas ga;venie varoņi.
Jā, es vismaz trīs reizes pārbaudīju, cik vārdus esmu uzcepusi, jo šobrīd mans mērķis ir rakstīt vai nu pusstundu no vietas, vai uzrakstīt 400 vārdus. Katru dienu. Kā viņi (nu, vairums to pieredzējušo rakstnieku) saka, ka nevajag forsēt, galvenais katru dienu, kamēr esi uztrenējies, kā maratona skrējējs. Un esmu tajā stadijā, kad man nav pacietības darīt ko vairāk, jo organisms vienkārši ir pieradis pie slinkošanas.
Taču galvenais ir tas, ka es uzrakstīju kaut ko, no kā es tagad varēšu izveidot pilnvērtīgāku stāstu, ko citi varēs lasīt. Tas ir apmēram tāpat, kā kad es lasu draņķīgu fanfiku un domāju: "jei bogu, šito taču var izvērst par tik sakarīgu lasāmgabalu"...
Īsāk sakot, paņēmu māla pikuci, saviļāju to apaļā lodē, uzliku uz podnieka ripas un tagad varu sākt veidot vāzi, ko pēc tam apgleznošu, apdedzināšu ceplī un pārdošu brīvdabas muzeja amatnieku tirdziņā par bargu naudu (es vismaz tā ceru).
Un tagad es laikam esmu atklājusi, kā izskatās un rodas pirmais uzmetums (first draft), par kuru klāsta visi tie rakstnieki, pa kuru blogiem es lurkoju savas stāstnieces dzīves jēgas meklējumos. Es neieslīgu lasāmu dialogu sacerēšanā, es necentos padarīt teikumus daiļrunīgus, es vienkārši uzrakstīju vārdus, kas iešāvās prātā, domājot par attiecīgo situāciju, kādā atrodas ga;venie varoņi.
Jā, es vismaz trīs reizes pārbaudīju, cik vārdus esmu uzcepusi, jo šobrīd mans mērķis ir rakstīt vai nu pusstundu no vietas, vai uzrakstīt 400 vārdus. Katru dienu. Kā viņi (nu, vairums to pieredzējušo rakstnieku) saka, ka nevajag forsēt, galvenais katru dienu, kamēr esi uztrenējies, kā maratona skrējējs. Un esmu tajā stadijā, kad man nav pacietības darīt ko vairāk, jo organisms vienkārši ir pieradis pie slinkošanas.
Taču galvenais ir tas, ka es uzrakstīju kaut ko, no kā es tagad varēšu izveidot pilnvērtīgāku stāstu, ko citi varēs lasīt. Tas ir apmēram tāpat, kā kad es lasu draņķīgu fanfiku un domāju: "jei bogu, šito taču var izvērst par tik sakarīgu lasāmgabalu"...
Īsāk sakot, paņēmu māla pikuci, saviļāju to apaļā lodē, uzliku uz podnieka ripas un tagad varu sākt veidot vāzi, ko pēc tam apgleznošu, apdedzināšu ceplī un pārdošu brīvdabas muzeja amatnieku tirdziņā par bargu naudu (es vismaz tā ceru).