Pūķa piezīmes

Zo... Kārtoju savu vešas plauktiņu, nonēsātās zeķes un citas lietiņas metot atsevišķā kaudzē. Runcenei, kā jau ziņkārīgai kaķei, vajadzēja noteikti piedalīties, iemēģinot, cik tad tāda atvilkne ir ērta gulēšanai. Man tas atkal procesam, nu, nekādi par labu nenāca, tāpēc pasūtīju viņu mazliet tālāk. Tā nu Runcene ķērās klāt manai prommetamo mantu kaudzei, izvēloties kādu īpaši košu zeķu pāri.
Pabeigusi kārtošanu un vērodama, kā kaķene turpina apcerīgi kodīt un plosīt ar nagiem nelaimīgās zeķes, prātā iešāvās reti ģeniāla doma. Tā nu es attiecīgās zeķes konfiscēju, iebāzu vienu otrā, piebēru ar rudenī salasītajiem kastaņiem un galu aizsēju ar Runcenes iemīļotā dzeltenā striķīša gabalu. Tagad vismaz viņai ir spēļmantiņa, apmēram vidējas žurkas garumā un resnumā, ko viņa var turēt savu priekšķepu maigajā skāvienā, vienlaicīgi masējot ar pakaļkāju faķīriski asajiem nagiem... ^_^

Plus arī tāds, ka viņa krietni labāk novērtē šo mantiņu, nekā tās dažas veikalā pirktās mākslīgās peles, ko mēģināju viņai iesmērēt...

Man te ienācās viens jautājums par manis iepriekšējā rakstā pieminēto tēju. Tā kā atbilde sanāca gara, nolēmu to ielikt kā atsevišķu pukstienu.

Princips ir vienkāršs, saaukstēšanās sākuma stadijā strēbt pēc iespējas vairāk karsta šķidruma. Vēl labāk, ja tas pašam garšo. :]
Savu citron-ingver-ķērpju-medus tēju taisu pēc sajūtāmm un garšas. Uz 300 ml krūzi ņemu četras vidēji biezas ingvera šķēlītes, pusotru kārtīgu citronšķēli un islandes ķērpja zariņu (var aizvietot ar pelašķi). Apleju ar verdošu ūdeni, slēgtā traukā paturu kādas piecas minūtes, lai viss ievelkas, tad pielieku kārtīgu tējkaroti medus un dzeru iekšā. Ideāli, ja tajā laikā esi satinies siltā segā un sēdi gultā. Bet nu darbā šāda iespēja nebūs, zo...
Ingvers dod asumu, citrons skābumu, ķērpis rūgtumu un medus ar savu saldumu padara to visu izdzeramu, tāpēc jāseko savām garšas kārpiņām un kuņģa vēlmēm un jāņem tādos daudzumos, kā patīk.
Tā nu dienā es izdzeru vismaz trīs krūzes šādas karstas dziras.

Mans Onkulis rīkojas radikālāk un uzskata, ka šādas zāles ir efektīgākas: uz krūzi karsta piena viņš ņem tējkaroti sviesta, tējkaroti sodas, visu samaisa un dzer iekšā. Man liekas, ka medus tur arī figurēja, bet varu kļūdīties.

Mana vecmamma taisīja tēju no aveņkauliem (tā tautā sauc kaltētu aveņu zarus un stumbrus), pelašķiem, liepziediem un gaiļbikšiem, kam pielika medu klāt. Tēja sanāca skābena un tumši sarkana, vajadzēja ietīties segā un tad dzert. Es biju maza un nesapratu, kāpēc man vēl jāietinas, ja man jau tā ir karsti. Bet nu, ja vaig izsvīst, tad vaig.

Kā glīti ziemas zābaciņi spēj radīt ziemīgu sajūtu pat slapjā novembra dienā, pat depresija nez kur pazuda...
Laikam pamazām sāku saprast tās savas sugas māsas, kuras nosiekalo dārgu veikalu skatlogus un tikām neliekas mierā, kamēr nav nomedījušas savu vīrišķu algu, čaukstošo papīra lapiņu izskatā, un dabūjušas ko no kārotā.
Sasodīts, es pati tagad domāju par pieskaņotas somiņas iegādi... Gučī, tu būsi mans vergs!