Garastāvoklis:	exists
Mūzika:	Fettes Brot - Bettina, Zieh Dir Bitte Etwas An

Reise, Reise, Seemanns Reise
Par spīti pavisam-nopietni-nav-naudas sindromam aizdevos uz Berlīni. Man vienk liekas, ka dzīve iet garām. Ka pārāk ilgi nedrīkst atļaut sev eksistēt in mode Live Tomorrow. Ka nu jau ir ļoti līdzīgi kā bija pirms gadiem pieciem, kad viens pēc otra cilvēki pazuda no manas dzīves, jo man vienk nebija vēlēšanās kādu satikt. Un, ja šāda nevēlēšanās ieilgst, tad nav labi - no diezgan daudziem cilvēkiem, kam rūpēju es un kas rūpēja man, pēc tā laika posma man bija palikuši divi. Un tie paši zūd arī šobrīd. Un pēc tam iegūtie, ne mazāk dārgie, tie arī attālinās. Nē, jau zuduši ir, man domāt. Nerunājot par to, ka jauni vietā nenāk. Ar vienu izņēmumu gan. Nu, jā, savus Germanistenschnecken es negribu un nedrīkstu pazaudēt, tāpēc es nudien aizdevos uz Hauptstadt Germania.

Ko tik neredzējām, ko tik nesadarījām. Pamatdoma bija Berlīnē satikties ar vietējiem trimdas latviešiem un kopā noskatīties Eiropas dziesmu šovu. Pa dienu gribējām mazliet patūristot par Brandenburgu. Dažs labs ir mazliet traks uz DDR laiku un vietu, man savukārt padodiet vēsturi jebkādā iepakojumā, cilvēkus un to jūtas, sauli mazliet citādā rakursā un es jau ir starā. Mhm, jā, es biju domājusi kulturālu pabraukāšanos pa Vācijas mazciemiem, nez, varbūt pat Potsdamu un Sansusī, kur es, ak, kauns un negods, ne reizi neesmu bijusi. Saule spīdēja. Jociņi tie paši tizlie. Sapratne, tā arī. Savējo sajūta. Izdomājām, ka dosimies uz Frankfurti pie Oderas, kur nē, bet patiešām, pāri tiltam jau ir Polija. Kāda runa, dosimies. Hrrmrrr, pases gan man nebija līdzi, bet vai tad tam vajadzētu kavēt mani doties turp? Nevajagot taču. Aizdevāmies arī. Tipiska DDR pilsēta. Mēs, āpsīši, bildējām mājas, vecus kinoteātrus, miskastes, ceļamkrānus, grafiti. Apmeklējām arī vietējā univerzālveikala labierīcības. Smalka iestāde, nudien, pie durvīm divas tantes, viens onka, visi varen nopietni sava amata svarīguma apjausmā. 30 centi par pisuāru, 50 - par kabīni. Tantiņa savukārt saka, ka feniņus neņem, viņiem neļaujot. [Nu, eiro centus, tjip, sīceni, ne jau īstos feniņus. Ja man tādi būtu, nebūt netaisītos atdot tualetes tantiņai, bet glabātu un godātu.] Kas neļauj, ko neļauj? Da kāda man starpība, vai ļauj vai neļauj, es tur tikai stāvu un gaidu, tualete jau tajā brīdī tiek izmantota, bet nē, tantiņa saka, ka nē. Ne man žēl, ne nu kā, pastos makā, varbūt ir arī man lielāka naudiņa. Sievišķītis parakājās manā makā, ieraudzīja, ka ir pieci centi reiz divi, sacīja, ka tos gan atzīs par labu esam. In the meantime oncītis vairākas reizes bija iegājis vīriešu tualetē, lai pārliecinātos, ka netiek izmantota kabīne, jo samaksāts taču bija tikai par stāvus tualetes apmeklējumu. Lai nu kā, kolorīta iestāde.


Lēnā gaitā, cepumus grauzdami, devāmies uz Poliju. Nu patīk man šādi izgājieni, patīk. Pārgājām pāri Oderai, mazliet pastrīdējāmies par prūšiem nodarītajām netaisnībām un pārestībām, un jau bijām Polijā. Pirmais, ko veicu, bija divu zilo L&M pirkums. Vācu ļaudis vislaik nāca pāri tiltam, nopirka smēķus un devās mājās. Nez, atšķirības? Arhitektūra tāda pati. Loģiski, ar ko gan Austrumvācija lai atšķirtos no Polijas? Das ist mein Block. Paklusa pilsētiņa tā Slobice, maz cilvēku, aktivitāšu nekādu. Nez, varbūt mēs neaizgājām līdz centram vai kā, bet tāds izmirums gan. Te spilgti novēroju savas dzimtenes mīlestības izpausmi - ielas, mājas, nolupušas krāsas, maza nesakoptība, viss tiešām ļoti līdzīgi dažām Latvijas vietām. Bet, protams, ka te man tas liekas neglīti un atbaidīgi, bet mājās es to saucu par šarmu, nesterilitāti, vēstures pieminekļiem un ko nu vēl. Paklīņājām arī, izdomājām, ka poļu alus taču gan ir jānogaršo un ēdīt arī derētu. Devāmies vien atpakaļ uz tiltu, kur pāris kinda alus dārzi bija. Pēc diskusijas ar alus pārdevēju uzzinājām, cik mums būtu jāmaksā par ein Bier/ein žurek. Samijām naudu [umrubbeln, ok?], paēdām, padzērām, un nekādi nevarējām izdomāt, cik tad mēs par visu šo esam samaksājuši. Nu, filologi taču, matemātika nudien nav mūsu stiprā puse. Nez kāpēc vislaik sanāca, ka esam iztērējuši vairāk nekā vispār bijām samainījuši naudu. ;) Lai nu kā, žureks bija kkāds dīvains poļu ēdiens, bet garšoja itin labi. Tāds gurdumiņš jau nāk virsū, paēsts ir, ko vairāk vajag. Ak, pastkarti, protams. Tās nu es mēģinu atvest no jebkuras pilsētas apmeklējuma. Lielajā ielā, kur 75% veikalu ir tabakas bodes, 15% - frizieri [wtf?], 10% - misc, nav nevienas suvenīru bodes. Nez, gājām vienk kkur uz dullo, makā vēl aizvien grab 3 zloti, kas kkur ir jāliek, un pastkarti taču gribas. Vienā tabakas bodē atradām gan. Tad nu izlēmām, ka jādodas atpakaļ pie fričiem, no sava likteņa neizbēgsi.
Ejot atpakaļ caur vēl tukšāko Frankfurti, nonākam pie vienošanās, ka ir jāapmeklē Eisenhüttenstadt, nez kkāds 50. gados uzplaucis DDR metalurģijas centrs, kur esot nu vienk tāāāds kkas, kas esot jāredz. Pieļauju, ka tas kkas ir vienk Zeitgeist. Man jau Zeitgeist patīk tiešām ļoti, tāpēc - protams, dodamies. Vēl viens fiksais bāņa brauciens, esam tur. Vislaik kreisajā pusē Odera, Polijas robeža. Eizenhitenštate izrādās esam nekāds ne DDR miests, kur visi nodzer sajēgu un skumst pēc Šprēvaldes gurķiem. Nē, tāda diezgan neizteiksmīga pilsētiņa ar mazdārziņiem un glītām mājelēm [nu, kur tad baisie blokmāju kvartāli?], bet arī apveltīta ar Vācijas mazpilsētas lāstu - cilvēku nav. Nez, virzījāmies it kā uz centru, kad pie uzraksta Friedhof man savajadzējās izmest jociņu par vietējo kapu apmeklējumu. Ideja, protams, tiek ļoti entuziastiski atbalstīta. Da lab, vai man žēl, silti, mušas nekož, iesim arī. Glīti kapi, pastaigājām, kārtējo reizi atradām vielu filoloģiskām pārrunām. Bet nogurumiņš tā kā mācas virsū, jau ir diezgan vēla pēcpusdiena, kkā taču jātiek atpakaļ uz metropoli.
Hmm, runājot par metropoli un visādiem kolektīviem vīzijas skatīšanas pasākumiem. Izrādās, ka pulcēšanās notikšot kkādā geju klubā netālu no Zoologischer Garten, kur šodien vēl arī esot paredzēts transvestītu šovs. Kad, tiešām kad es no kā tāda esmu atteikusies? Lab, jāatzīst godīgi, ka man bija pilnīgi vienalga, vai tur geji vai ziloņi tusējas, es gribēju sabiedrību, mūziku, latviešus.
Bet mēs vēl aizvien bijām šajā Austrumvācijas nostūrī. Izlēmām braukt atpakaļ caur Kotbusu, nekad nebija tur gadījies būt. Bet tie jociņi mums nudien ir spīdoši. Vislaik runājām par to, ka te taču neonacionālisms plaukst un zeļ, ka derētu satikt kādu, kas no sirds nīst ārzemniekus, parunāt latviski un vispār pameklēt nepatikšanas. Kā uz pasūtījumu stacijā uz sliedēm sēž trīs gabali vietējā jaunatnes zieda, tādi mazliet dzēruši, mazliet plukataini, mazliet skaļi. Bet nu mēs izskatījāmies gana nevainīgi un piemīlīgi, lai pēc īsas un interesantas sarunas es viņus varētu sacienāt ar pāris cigām [ok, trijām, lai jau katram tiek tas prieciņš], secināt, ka mēs neesam fašisti, ka viņi nacismu vispār ciest nevar, ka visi šai pasaulē ir cilvēki. Vilciens paredzams pēc minūtēm divdesmit, ar jaunatni komunicēt īsti patikšanas nav, tāpēc aizdevāmies uz vietējo tankštellīti, iepirkām aliņu un sagaidījām vilcienu. Kotbusā nonācām aptuveni deviņos vakarā. Viss ciet. Da lab, brauksim taču beidzot atpakaļ. Smiekls jau nu parāva pamatīgs, kad secinājām, ka nākamais vilciens uz Berlīni brauc caur Eisenhüttenstadt un Frankfurt. :D Nē, mēs izlēmām braukt ar citu. Vēl, protams, parādās variants aizdoties uz Holandi, kas tomēr tiek noraidīts, jo dažiem citiem ģermānistiņiem esam solījuši skatīties vīziju un vēl arī balsot par viesmīlīgajiem poļiem. Ierašanās galvaspilsētā paredzama ap pulksten vienpadsmitiem vakarā, šķiet, ka mazliet atpaliekam no plāna, jo brīdī, kad kāpjam bānī, Eirovīzija jau sākas. Tālāk seko secinājums, ka nav taču nemaz zināms, kur tas krogs atrodas un kā īsti saucas. Berlīnē sameklējam pirmo zilo punktu tb tādu ierīcību kā brīvu internetu. Nez, tas ir dīvaini, ka tieši tad, kad vajag, draugi taču neiet? Minūtes desmit pavadām, mēģinot samest guglī pieejamo informāciju miljonu kombinācijās - Prinzen [kas esot daļa no iespējamā nosaukuma], gay, 24. Mai, Zoologischer Garten, Berlin, Transvestiten utt. Nekas neatrodas. Da ko tur daudz, vīzija sen taču beigusies, iesim labāk kkur padzert alu. Netālu no Savignyplatz atradām brīnumainu vietiņu, kur grīdas vietā ir smiltis, kur dod alu, kur ir dzīvība un kur mums patika. Vispār aktivitāšu šodienai ir gana, aizdevāmies atpakaļ uz Šarlotenburgu ar plāniem par rītdienu.
Paredzētās deviņos no rīta celšanās vietā uzslējāmies 11os un devāmies gaitās. Pirms ķerties pie paredzētās programmas izpildes, ceļā taču gadījās īsts krāmu tirgus. A man tādi patīk nu tik ļoti, ka izvilkt mani no tāda ir diezgan nereāli, kur nu vēl novērst to, ka es tur noteikti uzkavēšos. Un, protams, drīz vien atradās arī dārgumi - visvisādu grāmatu kastēs man izdevās uziet 1938. gadā izdotu Vējiem līdzi pirmā sējuma eksemplāru vācu vecajā drukā un Klemperera LTI, kam, citējot mana pasniedzēja teikto, jābūt jebkura sevi cienoša ģermānista mājas bibliotēkā. To, ka man bibliotēkas nav, varam noklusēt. Lieta jau ir tāda, ka ir tik daudz grāmatu, ko man VAJAG iegūt, ka vienk nedrīkst dot kādai priekšroku, un, kamēr man nav gana daudz līdzekļu, es biju izlēmusi neiegādāties neko. Bet ar kko un kkad ir gan jāsāk un tādam vilinājumam - šādas grāmatas katra par vienu eiro - vienk nevajag pretoties.
Tad apskatījām Bobrovska māju, kapu [nu, kas man ar tiem kapiem?], pupuķa lidojuma trajektoriju, pēcāk aizdevāmies pie vietējā ezera, kas izskatās uz mata kā Ķīšezers, cilvēki tāpat atpūšas, daudz laivu, vispār glīti. Nākas atmest plāna daļu par DDR ielas apskati, jo nu jau drīz vilciens dodas atpakaļ uz manējmiestu. Žēl, protams, bet jāatzīst, ka tik daudz kas redzēts un tik daudz kur staigāts, ka nu jau varētu mest šito visu pie malas. Karstums, kāds brīdis vēl bija, tāpēc vietējā pieezera alus dārzā paņēmām pa atspirdzinošam alam [kas nu kuram tāds skaitās, es paņēmu Jever Lime, dažam labam patīk pretīgais, duļķainais Berliner Kindl], šķirstījām katrs savus dārgumus un padalījāmies ar spilgtākajiem citātiem.
Ar to arī beidzās mana nedēļas nogale. Brauciens vilcienā [un šajā stadijā vilcieni jau ir pamatīgi apnikuši], vēlēšanās izstiept kājas savā gultā, mazliet pagulēšana, mazliet palasīšana, tā jau tās trīs stundas paiet. Brīdī, kad es beidzot atkal iegāju savā istabā, sajutu pazīstamo smaržu, sapratu, atkal gandrīz līdz sāpēm sapratu, cik ļoti daudz man tomēr nozīmē šis mazais kaktiņš manas vides. Kļuva tik labi.
Secinājumi - lab, naudas man nav un es nedrīkstu ko šādu atļauties. Bet, ja un kad varēšu, tad pēc iespējas vairāk, lūdzu.