"Cilvēki sazin kāpēc bīstas no vientuļiem smiekliem."
/R. Ezera Nakts bez mēnesnīcas. Mozaīka/

"... ka viņš ir pats sev apakšnieks un priekšnieks, kaut arī te šobrīd salst un dreb kā slapja vista, ka viņš var kuru katru brīdi aiziet no šejienes, paņemt grozu un kustēt prom, kā šī iespēja iet un neiet, darīt un nedarīt ir viņa lielā brīvestība, ko devis vecums kā zināmu atlīdzību par visu, ko gadu gaitā atņēmis, un ka tikai jauniem, zaļiem zaķiem vecums šķiet pilnīgs un galīgs tukšinieks."
/R. Ezera Cilvēkam vajag suni. Sāpju mērs/

"Cilvēkam, vienalga, vai viņš apjēdz vai ne, vajag suni."
/R. Ezera Cilvēkam vajag suni. Laika skrējiens/

"No sākuma viņi bija plūkušies tāpat, jo viņiem nesaderēja tikai bioritmi, proti, kad viens cēlās, otrs gūlās, bet vēlāk sāka nesaderēt arī barometri, proti, kad vienam cēlās, otram kritās, kad vienam rādīja skaidru laiku, otram lauza kaulus uz lietu. Viss beidzās ar to, ka tad, kad viens ēda, otrs gāja uz mazomāju. Un, tikuši tiktāl, viņi saprata, ka jāšķiras, jo dzīvot kopā nav iespējams. Taču, to izlēmuši, viņi tūlīt pat apķērās, ka šķirties ir vēl neiespējamāk, un nosprieda tomēr dzīvot kopā."
/R. Ezera Princeses fenomens jeb kāda žilbinoša karjera un tās gals/