Kei Tī (un Tī Džei)
Visjocīgākais ir pierast pie tā, ka mums tagad ir divi bērni. Ne jau rūpēties par diviem, nē, tas nāk automātiski, nē, tieši tā apziņa, ka man tagad ir veseli divi bērni, tas ir.. tik citādi.
KT jeb Kei Tī svētdien būs pilns mēnesis. Viņš ir trakoti jauks, pieklājīgs, veselīgs un mīļojams bērniņš. Viņš ir dzimis precīzi termiņā (pretstatā pirmajam bērnam) un, kaut arī man tolaik nekas nešķita nepareizi (un nebija jau īsti arī, tiešām), es tagad tomēr redzu mazas atšķirības - cik KT ir forša un tīra āda, cik viņš ir stiprāks un labāk pieņem visādas lietas. Vai arī es vienkārši neko neatceros pareizi un tābrīža stress par mazliet agrāk dzimušu bērniņu mani maldina.
Lai nu kā, ziniet, kā ir, visi saka, ka vecākais bērns pēkšņi šķietot tik liels. “Šķiet lielāks” nav tas, kas notika ar mani - kad es pirmo reizi pēc dzemdībām samīļoju TJ, es, godavārds, jutos tā, it kā tas būtu Pavisam Cits Bērns. Ne jau mans mazais, mīļais, gudrais, lieliskais TJ, nea, pavisam cits bērns ar lielām, robustām rokām un kājām, straujām kustībām, skaļu valodu. Un runa pat nebija tikai par fizisko starpību (starp tagad un iepriekš, pirms un pēc), nē, drīzāk tāda ne jau nepareizības apjausma, bet tāds "Bet kā tad tā, kur palicis mans bērniņs?!"
Pirmajās nedēļās mazais knausis tikai gulēja. Arī tagad viņš lielākoties joprojām guļ, bet nu jau lēnām kļūst mazliet grūtāk - gan vakaru kilometru takas pa istabu nostaigātas, gan vēders, izrādās, viņam esot un ne vienmēr tas, viņaprāt, ir labi. Es pārvietojos pa māju, pilinot pienu un katru dienu palaižot vismaz divas vai trīs veļasmašīnas.
Bet viss ir citādi. Mēs, protams, nevarējām bez jaundzimušo mājās pārvešanas kataklizmām - ar TJ mēs mīnus 30 grādos palikām mājā bez apkures, bet ar KT mēs pirmajā naktī pēc atbraukšanas piedzīvojām to pašu mega vētru ar atslēgtu elektrību (nieks vien) un atslēgtu ūdeni (nav nieks!). Bet paši nestresojām necik, tiešām, un jo drīzi jau viss normalizējās un lielais bērns dabūja sev pagalmā personīgo dīķi, kur ar milzu prieku daudzas dienas bradāt un vienu reizi nobiedēt mūs ne pa jokam, sakot, ka tur esot čūskas, kas izrādījās kaut kādas mega sliekas vai naktstārpi, kas to lai zina.
Tas laikam arī ir tāds lielākais punkts, kur es jūtu starpību starp pirmo bērniņu un otro - mēs ar ļoti daudz ko zīdaiņa aprūpē tiekam galā daudz ātrāk un prasmīgāk, tādējādi ietaupot daudz laika un stresa. Bet to visu mēs ar uzviju zaudējam (nu, nē, zaudēt ir ļoti nepareizs vārds šeit), nē, bet ieguldām lielā bērna aprūpē. Divi bērni IR daudz grūtāk, nenoliedzami, bet pašlaik, kad mazais tik daudz guļ un man nav miega bada, viss joprojām ir ok.
Un otrs svarīgākais - lai kā es būtu pirms mazuļa piedzimšanas gatavojusies, lasījusi un centusies, man neizdodas būt ar TJ kopā tik daudz, cik gribētos un vajadzētu. Viņš pat ir sācis naktīs saukt tēti, nevis mani. Ceru, ka drīz normalizēsies dienas (un nakts) režīms, un es varēšu sistemātiski ieviest laiku ar lielo bubuku.
Ārā iziet nav iespējams, odi noēd dzīvu, tā nu mēs ik pa laikam burtiski uz divām trīs minūtēm izlienam uz terases, lai dabūtu sauli, un guļam tālāk.
Haotiski man te viss notiek, bet labi. Ļoti, ļoti labi. Bēbītim gan ir puņķi un dažas dienas bija visai vājas, bet tāpat. Ja es būtu ezotēriskāka, saliktu šeit pateicībiņas.