¡Hola! Menorca, ¡hola! Barcelona!
Manā sarakstiņā šodien bija (un vispār es esmu so into saraksti):

- iečekot mūs lidojumam;
- sakrāmēt somas;
- iepakot dāvanu;
- izplānot maršrutu;
- sakārtot māju;
- sakārtot uzacis;
- salikt Kindlē grāmatas, uzlādēt;
- uztaisīt ķirbju krēmzupu;
- sagatavot rupuci transportēšanai.

Es izdarīju visu, izņemot to maršutu. Es it kā zinu, ko es gribu maršrutēt, tikai precīzi nezinu, kā. Papildus visam šitam es vēl savilku pilnu telefonu ar aplikācijām, izdzēru pudeli vīna (mīnus viena glāze īpatnim, kas paziņoja, ka vīnogas vīns ir skābs), sagatavoju mājaugus mūsu prombūtnei [tostarp mazos bazilikēnus un tomātēnus], sagludināju drānas, salaboju ledusskapi, noskatījos basketbolu un vēl kaut ko, tak man galva par mazu, lai visu atcerētos.
Tā ķirbju zupa nebija obligāta, bet ledusskapja labošana nosaka, ka saldētava ir jāiztīra. Rypuča transportēšana nozīmē to, ka viņu aiznesīs uz citām mājām, kur viņam nedēļu dos gurķi un salātu - un pārnešanai un dzīvošanai vajag lielu un seklu kurpju kasti, kur es ieliku smaršīgu jo smaršīgu pagājušās vasaras sienu un rupuča iemīļoto silikona paliktnīti [zaļu], uz kā maģiskā kārtā regulāri uzrodas tie paši gurķi un salāti [un burkāni, un paprika, un tomāti, un āboli, un pieneņu lapas, un un un]. Un vispār skaitās, ka man šodien brīvdiena.
Un, lai tad, kad es atgriezīšos, šite būtu zaļš. Ja ne, teikšu tam pavasarim tā, kā mana oma teica nerātniem bērniem un mazbērniem: "Uzzvedīsies?!"
PS. Un dāvana, ja, daļa no dāvanas ir galda spēle, kam, izrādās, iekšā ir kauč kāds skaņas mehānisms. Viš gan netikšķ, tak tā vai tā ko man lidostā teiks par šādu triku? Nu, ka man te rokas bagāžā glīšā iepakojumā kaut kāds metāla daiciņš kaut kādā kārbā dod skaņas? Ai, ai.