Par hobitiem un pīpeszāli
Piektdien vakarā man ļoti romantiskā kārtā tika piedāvāts beidzot skatīties Hobitu, kam es uzliku veto, jo, protama lieta, Hobits tiks skatīts ar pilnu galdu dažnedažādu gardu hobitēdienu un dzērienu un spalvainām kājām, respektīvi, Hobits ir pelnījis savu pasākumu. Bet tad beidzās piektdiena un pienāca svētdiena un neviens no parastajiem hangover foods neparko nederēja, tāpēc es pieslējos no dīvana un tiku līdz veikalam, kur apsagādājos ar ingredientiem Day After Yesterday tom kha zupai. [Vispār tas ir kaut kas grandiozs - uzliek, tātad, vārīties vistu, maķentiņ pagaida, nogriež mazu guni un, atstājot kastroli otra dīvāna veģetācijas pārstāvja aizbildniecībā, dodas uz veikalu. Kad ir atpakaļ no veikala, vista un buljons ir so gatavi!]
Tad nu pēc tam, kad bobsleja pavadībā tika darīts liels gods zupai, es sapratu, ka ne uz ko citu nemaz vairs neesmu spējīga, kā tikai skatīt kādu filmu. Un tad es metu mieru savam hobitu plāniņam un sacīju, ka Once upon a time there lived a hobbit.
[Mēs gan nenoskatījāmies līdz galam to pirmo Hobitu, vēl kādas minūtes četrdesmit palika, bet tas, ko noskatījāmies, man patika ļoti.] Es gan nesaprotu, kāpēc dižajie taisa samitu un spriež lietas, bet priecīgi berzēju ķepiņas, klausoties, kā Sarumans rāj Gendalfu kā tādu nogrēkojušos brāļadēlu. Rūķi ir pavisam citādi, nekā biju iedomājusies - bet kamēr viņi izskatās pēc Džeka Sperova un jauneklīga Gimlina apvienojuma, dariet tā vēl. Vispār jā, man tiešām ļoti patīk. Tas ir tā kā ilgi, ilgi skumt, ka viss Gredzenu pavēlnieks jau ir redzēts tik daudz reižu, bet te - lo un behold - še tev vēl, skaties, bērns, un priecājies.