Man laikam patīk zviedru etiķete attiecībā uz lietišķo saskarsmi e-pastos un telefonos. Tie vācieši liek man justies kā vecai kundzītei vai 13gadīgam skuķim, kas ielavījies pieaugušo ballītē.

Protams, es viņus visus uzrunāju ar Herr vai Frau. Ir daži reti izņēmumi, kad es zinu, ka var vārdos un tas būs ok. Tā es vakar zvanu uz Vāciju Annītei, bet man atbild Annītes uzņēmuma sekretārīte. Es noberu, ka te zvana Ilzīte no uzņēmuma šitāda, gribu runāt ar Annīti. Sekretāre mirkšķi klusē un tad uzsvērti saka tā: "Jūs noteikti gribat runāt ar Šmita kundzi. Sakiet, lūdzu, vēlreiz, kāds bija Jūsu vārds UN UZVĀRDS?" Seja plauksta.

Bet zviedri, ja, kad zvana zviedri, tad ir tā: 'Hei, Ilzīt, te Jērans no AB tādsunšitāds!" Un viss tāds optimistisks un lecīgiem akcentiem [lecīgiem kā lēkājošiem, nevis pirksti vēdeklī]. Savukārt briti, kad ir sajūsmināti par manu veikumu, skaļi sauc BRILLIANT! FANTASTIC!! Thank you! Pats emocionālākais uzrunas veids, ko var izspiest no vidējā vācieša, ir nevis 'Cienītā Bērziņkundze', pat nevis 'Labdien, Bērziņkundze!', bet 'Mīļā Bērziņkundze'. Tā ja.