My face is my passport.
Es nezinu, kas man lika iet taisīt jaunu pasi dienā, kad es izskatos pēc ķēma, kad man vēl nav pārgājis Čertoka lāsts, kad esmu uzvilkusi drānu ar augstu apkakli un kad rīta cēliens jau tā pagājis zīmē 'Where is the file?! We are waiting at the printing site!". Labi, zinu, kāpēc gāju - jo pasei termiņš beidzas svētdien.
Bet nu neko, aizgāju, nokārtoju visu lietu 17 minūtēs - tas ir ļoti labs sniegums, vai ne, no valsts iestādes puses. Aizķeršanās, protams, gadījās - tajā bildē, ko viņi man tur sataisīja, es izskatījos uz mata tā, kā iztēlojos esam buggers no Endera pasaules. Kamēr es apjukusi blenzu uz to, to, TO bildi, darbiniece par mani apžēlojās un sacīja, ka mēs jau varot nobildēties vēlreiz. Un piebilda, ka drīkstot arī mazliet pasmaidīt, tikai zobus rādīt nevajag. Otrajā bildē es izskatījos pēc bagera no Endera pasaules, kas uzcītīgi, bet dīvaini mēģina savilkt vienu sejas pusi tā, lai ticami atdarinātu zemiešu grimases. Tad es izdomāju, ka pasi taču var noslēpt un nevienam nerādīt, sacīju, ka visam piekrītu, un kompensācijai atstāju viņiem nu ļoti glītus pirkstu nospiedumus, patiešām kvalitatīvus.
Iznākot ārā no iestādes un rociņā nesot papīru, ar kuru es varēšu saņemt pasi un uz kura ar roku rakstīts: "PASI LĪDZI!!", sapratu, ka nu ir mēsli - jā, pasi jau var noslēpt gan, bet ko es darīšu ar ID karti? Tur tak būs tā pati bilde! (TĀ BILDE!!) Pavadīju šādās ārišķīgās mokās kādas četras minūtes, līdz nācu klajā ar spožu risinājumu - ID karti taču arī var noslēpt! Man ir tiesības, uz kurām dīvainā kārtā ir ļ. pieņemama fotogrāfija, maķenīt glīta pat.