Laiks jaunam piedzīvojumam, Mumintēta stilā nospriedu es un, uzmetusi plecā savu lielveikalu laupītāja somu, devos uz Rimi.

Cerības attaisnojās un es sāku pīkstēt, jau ejot iekšā. Kas ir labi, jo apsargs to redzēja un ļāva man īsumā apstāstīt pagājušās nedēļas odiseju un tādējādi sagatavot viņu vēlākām atrakcijām. Es pīkstēju arī promejot un apsargs bija viss tāds žēlīgs un vislaik man atvainojās un sarka un bālēja, jo viņam nācās man uzdot mulsinošo jautājumu, vai man neesot, ēm, nu, ē, apģērbā kaut kur kaut kas. Ne-nē, sacīju es, kolēģis mani vairākkārt sūtīja cauri skeneriem, tas noteikti nevar būt patiesība. Hā, tad varbūt man vajadzētu atārdīt somai vīli un paskatīties, kas tur tāds interesantiņš slēpjoties, viņš praktiski ieteica. Es teicu, ka diezin vai tas varētu būt patiesība, bet šoreiz es patiešām apsolu sakārtot somu. Mēs vienojāmies par to, ka ir nežēlīgi mani šitā mocīt un lai man ir jauka diena. Lai ir, vai tad man žēl.

Patiesībā man tagad ir skaidrs, kāpēc es pīkstu - tam noteikti ir vistiešākais sakars ar to, ko es veikalā vēlos iegādāties. [Un citos veikalos es nepīkstu.] Pagājšreiz tas bija terijaki, bet šoreiz man savajadzējās balzametiķa krēmu [as in random zaļas lapas, bumbieri, valrieksti, zilais siers un tas pats]. Nu lūk! Skaidrs kā diena, ka balzametiķis ir vai nu jāved mājās pa taisno no mucas Modenā vai vismaz jālej no mucas iekš šitā, kā viņu, fomfasa. Tiem, kas tā nedara, par brūnajām mērcēm atbildīgais augstākajos atmosfēras slāņos uzrīko pārmācības kursu ar lielveikalu pīkstuļu iesaistīšanu.

Un karmena runā baltu patiesību, tās cenas, kas eiro, var nobiedēt cilvēku ne pa jokam.