Par spoguļiem
Vakar vilcienā norisinājās maziņa scēniņa, kas, ja nebūtu nobīdes laiktelpā, ļoti atbilstu zimbabve aprakstītajai drāmai, tikai manā galā sootvetstvenno bija urlas kundzīte. Vilciens pilns - tādi tie vilcieni mēdz būt darbdienu vakaros, pilns tā, ka nupat jau vairs nebūs, kur sēdēt. Man iepretim sēž tātad gadus trīsdesmit veca sieviete, kas sev priekšā uz brīvās sēdvietas izvietojusi savus iepirkumu maisiņus un pati runā pa tālruni, saucot savu mīļoto vīrieti dažādos aprakstošos vārdos un sola nokļūt trakonamā šitā kretīna dēļ, vairākkārt uzstāj, ka visam būs beigas, lamājas vēl un lamājas daudz, līdz sarunas apogejā viņa iesaucas: "B электричке я, не могу говорить!" Aha, kā tad.
Tikmēr vilciens kļūst aizvien pilnāks un pienāk brīdis, kad kāda sieviete itin pieklājīgi apjautājas, vai maisiņu sēdvieta ir brīva. Kā zināms, vilcienu etiķete nosaka, ka, lai arī maisiņus var krāmēt pa visām brīvajām sēdvietām tukšajos vilcienos, tad, kad vilciens ir pilns, visi savi krāmi ir jātur pie sevis un vieta ir jāizbrīvē gan. Āāāā, kā viņa paskatījās uz to sievieti - nudien zvērojošu skatienu, tad lēnām, vēl aizvien makten ļauni blenžot, viņa savāca savus maišeļus un atbrīvoja vietu.
Nākamajā rītā es omulīgi iekārtojos savā ekspresvilcienā uz Rīgu, kad nākamajā pieturā iekāpa kārtējais nelietis, kas aiz sevis neaizver vagona durvis. Vilcieni, ziniet, īpaši vecie vagoni nebūt nav pati siltākā vieta un tur pūš - pietiek, ka pūš no logiem, bet, ja atstāj vaļā durvis, tad ir nudien auksti. Kad ir auksti, tad nevar gulēt. Ai, kā es uz to nabadziņu paskatījos... Par laimi, viņš to nepamanīja un es laicīgi atminējos vakardienas ļaunskatītāju un liku sev prasties.