"Nāc, bagāta Laidenīte,
Atlaid man brūtgāniņu!
Ja laid jaunu, tad laid skaistu,
Ja laid vecu, tad bagātu."
Ne jau man, ja, es te tikai spriedelēju savā nodabā. Izrādās, 2. jūlijā ir Laidene [šitādas lietas uzzina, ja lasa vecus Mūsmāju žurnālus, un es to daru ļoti labprāt]. Laidene ir tāda vasarsvidus tirgus diena, kad ļaudis atpūtās, braukāja pa tirgiem un, protams, cerējās, jo kad tad citādi kādu tīkamu staltbriedi, nē, bet dzīvesbiedru atradīs. Tam par godu arī konkrētā tautasdziesma - jo Laidene bija iespēja satikt precinieku. Bet nu man jau šitais ievērības cienīgs šķita tikai tāpēc, ka padomāju - re, kā, cik tās latvju meitas tomēr pragmatiskas bijušas.
Bet es tak pavisam par ko citu. Par žurnālu, ko lasīju vilcienā, un Laideni iedomājos tāpēc, ka vēlējos paust savu sašutumu par to, kāda ir mana mājejamā taciņa - visa bez cieta pamata tāda, vienos grubuļos, tāda kā to dīvaino slēpotāju trase, kas, traucoties lejup no kalna, baismi kratās pa kkādu mākslīgi izdangātu segumu un sauc to par sportu. Nu, jā, un es tur eju visa tāda tikko no friziera, mati plīvo, ausīs skan...

... ausīs skan Nightwish - The Phantom of the Opera, un makten dekoratīvi kratos, krītot no viena grumbuļa uz otru. Fantoms top skaļāks, es sāku vicināt rokas, nu, dziesma tak baisi laba, un līdzsvaru tā arī labāk noturēt, un klunkurēju tālāk. Nu un tad, kad šitais operspoks sasniedz kulmināciju, bet es kā tāds Soniks vai Tainiituuns tajā Sony spēlē, kur jāšļūc tā kā pa tādu Siguldas bobslejtrasi un jāvāc zelta monētas, šļūkājot no vienas trases malas uz otru, nu, wot, tātad es tāpat mētājos no vienas taciņas malas uz otru un tikmēr spoks tur briesmīgi ņemas, bet dāma tā pa riktīgo spiedz. Nu, jā, tad taciņa beidzās un sākās ABBA - Super Trouper.
Ak, nu, jā, es tak vēl aizvien par ko citu - par to frizieri tak. Es, vai zinies, esmu frizieru spožums un posts. Man nav "savas frizieres" - tas tāpēc, ka nevienu neesmu atradusi, kas man tā tiešām, tiešām patiktu, un tāpēc, ka neesmu pieradusi, ka dzīvoju vienā un tajā pašā vietā. Tāpēc es parasti ietipinu kaut kādā brīvi izvēlētā frizētavā - nu, tāda, bik nokautrējusies, maziņa, un bikli tur kaut ko uzjautāju par vēlamo pakalpojumu. Frizieres un administratores mani tad tā žēlīgi noskata, ievērtē manu necilo bizīti vai kā citādi patestē manu matu voluminozitāti un garumu [nu, šodienas friziere pilnīgi pienāca klāt un aptaustīja vienu matu šķipsnu man, to, kas tā kautri nokarājās gar vaigu] un tad pasaka kādu tādu normālu un pieņemamu cenu. Jo, zinkā, par īpaši gariem vai bieziem matiem mēdz prasīt piemaksas. HA, un tad sākas! Es tur tā novelku mēteli, tāda staltāka kļūstu visā savā 1,59 metru godībā, un ieveļos krēslā. Friziere gādīgi sāk pīt vaļā bizīti un jau tobrīd saprot, ka mēsli būs. Jo es kā Simba no Karaļa lauvas esmu, ja, tur, kur jams sāk draudzēties ar to mazo dīvaino lemuru vai kas viņš tur un mežvepri un kad viņi visi sadziedas Hakuna matata, un Simba tur soļo pa kkādu baļķi un tiek vizualizēts, kā viņš izaug un attīstās no maza lauvēna par tādu lauvu jaunuli un kā viņam krēpes uzrodas. Ja, jā, un es tāpat - friziere pin vaļā bizi un matu kļūst aizvien vairāk un vairāk... Bet tad jau vairs neko nevar darīt, man tika solīta konkrēta summa un es pie tā pieturos. Bet reti kāda sūdzējusies ir, tikai nopūtas reizēm dzirdamas, kad krāsu nākas sākt taupīt, jo visam ērkulim nepietiks, vai arī darbalaiks jau beidzies, bet mati man vēl aizvien jāžāvē. Šodien uz mata tā arī notika. Viss.