Visi cilvēki nepatīk, visi stulbi. Sakiet, kāpēc, rakstot e-pastu, klāt jāliek kādas astoņas izsaukuma vai jautājuma zīmes? Es saprotu, tur, entuziasms vai sašutums, bet kaut cik valodas izjūtai jābūt taču. Nu, kaut mazliet. Nē, tā kā tādi mamuti pieturzīmju veikalā. Kad es tā padomāju, cik cilvēku puslīdz pareizi raksta, sašausminos. Bet tas jau diezgan sen ir zināms, ka es esmu ķerta uz pareizrakstību, pilnīgi nenormāli. Bet es neko nevaru [negribu?] darīt, ja man pret cilvēku rodas mazliet nicinoši snobiska attieksme a la lohs, ja parādās toletes vai tur gūlbji, vai pavisam šausmīgi komatu sfairas pārkāpumi. Jā, ir individuālas lietas un knifi, kas man pat ļoti patīk. Piemēram, kad cilvēks konsekventi nelietā nevienu lielburtu vai pieturzīmi, izņemot varbūt punktu. Lai tak nelietā, man saglabājas ilūzijas, ka tas ir inteliģents indivīds ar novirzēm vienkārši. Man patīk apzinātās kļūdas no tiem, kas to var atļauties, lielākoties patīk savdabīgs stils gan leksikā, gan teikumu uzbūvē. Vēl ir cilvēki, kas mani ir diezgan apbūruši tāpat un man pat prātā neiešaujas, ka, kaut arī viņi raksta bik nepareizi, kaut kas tur varētu nebūt sakarīgs. Divkosīga un virspusīga attieksme - varbūt. Bet, ja cilvēkam ir nesakārtota valoda, tas norāda uz kaut kādas pakāpes nesakārtotību domāšanā. Protams, var jau būt, ka persona ir inteliģences templis, tak neprot tikai tur ortogrāfiju, bet leksika, vārdu novietojums teikumā ir žilbāki nekā Hemingvejam. Jā, tie ir ok purni. Bet tādi, kuriem tā dažādu veidu valodiskā neprasme lien ārā pa visurieni.. Jā, par tiem es domāju sliktāk, pakariet mani. Paliek, protams, aspekts, ka tante, kas rakstīt neprot, runā tik spoži, aizraujoši, dzīvi un krāsaini, ka rakstītās valodas rāmjos to pat neielikt. Tā ja.