Scorpse (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} scorpse) rakstīja,@ 2010-03-20 21:18:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Putukrējums
Pašslavināšana, astes celšana, egoistisks self-glorification ON.
----------------------------
Es tātad neesmu no kulinārajiem tipiem. Un no praktiskajiem arī nē. Ja istabā cauri vajag izvilkt vadu, piemēram, tur interneta kabeli, tad es to izdaru reizes astoņas dumjāk par jebkuru normālu cilvēku. Noliekot tā, ka visiem jāklūp un pilnīgi noteikti neaizbakstot aiz kaut kā, kas šķiet vai radīts ineta kabeļu transportēšanai pa istabu, jo aiz tā var briesmoti parocīgi to iepriekšminēto aizkabināt. Neko darīt, ne jau visiem dots. Es toties protu zirdziski un ļoti sirsnīgi smieties, klausīties cilvēkos, runāt par deviņiem vai desmit mēmiem, prasmīgi liet ūdeni un lasīt ātrāk nekā jebkurš man pazīstams cilvēks, izņemot Dž. Dž. Džilindžeru, kuru es vispār nepazīstu. Un es neprotu gatavot ēst. Tas, protams, ir relatīvi, jo es protu uzvārīt karpeļus, sacept cīsiņus, sasmērēt sviestmaizes. Lab, es protu arī putru izvārīt, bet tas jau ir tas levelis, kurā kkas var saiet grīstē. Ja, jā, tā nu tas ir, un, kā zināms, nepraktiskiem ļautiņiem labāk gar pavārnīcām negrābstīties. Arī tas viss būtu saprotams un ok, tomēr ik pa laikam kāda nelietīga balstiņa kaut kur pakauša labajā aizmugurējā pusē ierunājās, ka sievietei ēst tā kā būtu jāprot taisīt un dumais pašlepnums tai piebalsoja. Kā nu gadījās, kā ne, bet tad man atvērās kulinārā čakra. Es varu stundām pētīt receptes, domāt, kas kam garšos, kādos gadījumos, ko un kā gatavot, un reizi mēnesī kaut ko arī uztaisu. 97% procentos gadījumu nesanāk tā, kā bija iecerēts, bet es nepadodos un turpinu ļaut savai apmātībai izpausties. Nu, ja, šodien, kad pēdējā manis darinātajam brīnumam nepieciešamā sastāvdaļa bija putukrējums, secināju, ka mikseris nestrādā, tāpēc putukrējumu sakult nevar. Tb strādā, ja kārtīgi padarbojas ar vadu un neņem vērā, ka tas met zilas dzirkstītes. Izdomāju, lai tā čakra iet ieskrieties, negribu sadegt zilās ugunīs. Nebija man nedz putojamās slotiņas, ne tā parastā putotāja, nu, dzelzs figņas, ko var ar rocīnu darbināt. Domāju, domāju, neko neizdomāju. Bet tad notika TAS.
Es sakūlu putukrējumu burciņā ar divām baltajām mājiņām no Katanas ieceļotājiem.
HA. Tas ir tā - ielej putukrējumu burciņā, pieliek klāt vaniļas cukuru, iemet Katanas mājiņas, aizskrūvē burciņu un tad krata, krata, krata. Un vēl krata. Krata, līdz sāk likties, ka nevienu tur nekas vairs nekrata. Un sanāca, saproties, tiešām sanāca. Lab, ne nu tāds ritīgi kruts putkrējums, bet ļoti pieņemami sakults putukrējums. Te tev nu bija, nepraktiskā un nekulinārā es.
----------------------------
Self-glorification OFF.
Pašslavināšana, astes celšana, egoistisks self-glorification ON.
----------------------------
Es tātad neesmu no kulinārajiem tipiem. Un no praktiskajiem arī nē. Ja istabā cauri vajag izvilkt vadu, piemēram, tur interneta kabeli, tad es to izdaru reizes astoņas dumjāk par jebkuru normālu cilvēku. Noliekot tā, ka visiem jāklūp un pilnīgi noteikti neaizbakstot aiz kaut kā, kas šķiet vai radīts ineta kabeļu transportēšanai pa istabu, jo aiz tā var briesmoti parocīgi to iepriekšminēto aizkabināt. Neko darīt, ne jau visiem dots. Es toties protu zirdziski un ļoti sirsnīgi smieties, klausīties cilvēkos, runāt par deviņiem vai desmit mēmiem, prasmīgi liet ūdeni un lasīt ātrāk nekā jebkurš man pazīstams cilvēks, izņemot Dž. Dž. Džilindžeru, kuru es vispār nepazīstu. Un es neprotu gatavot ēst. Tas, protams, ir relatīvi, jo es protu uzvārīt karpeļus, sacept cīsiņus, sasmērēt sviestmaizes. Lab, es protu arī putru izvārīt, bet tas jau ir tas levelis, kurā kkas var saiet grīstē. Ja, jā, tā nu tas ir, un, kā zināms, nepraktiskiem ļautiņiem labāk gar pavārnīcām negrābstīties. Arī tas viss būtu saprotams un ok, tomēr ik pa laikam kāda nelietīga balstiņa kaut kur pakauša labajā aizmugurējā pusē ierunājās, ka sievietei ēst tā kā būtu jāprot taisīt un dumais pašlepnums tai piebalsoja. Kā nu gadījās, kā ne, bet tad man atvērās kulinārā čakra. Es varu stundām pētīt receptes, domāt, kas kam garšos, kādos gadījumos, ko un kā gatavot, un reizi mēnesī kaut ko arī uztaisu. 97% procentos gadījumu nesanāk tā, kā bija iecerēts, bet es nepadodos un turpinu ļaut savai apmātībai izpausties. Nu, ja, šodien, kad pēdējā manis darinātajam brīnumam nepieciešamā sastāvdaļa bija putukrējums, secināju, ka mikseris nestrādā, tāpēc putukrējumu sakult nevar. Tb strādā, ja kārtīgi padarbojas ar vadu un neņem vērā, ka tas met zilas dzirkstītes. Izdomāju, lai tā čakra iet ieskrieties, negribu sadegt zilās ugunīs. Nebija man nedz putojamās slotiņas, ne tā parastā putotāja, nu, dzelzs figņas, ko var ar rocīnu darbināt. Domāju, domāju, neko neizdomāju. Bet tad notika TAS.
Es sakūlu putukrējumu burciņā ar divām baltajām mājiņām no Katanas ieceļotājiem.
HA. Tas ir tā - ielej putukrējumu burciņā, pieliek klāt vaniļas cukuru, iemet Katanas mājiņas, aizskrūvē burciņu un tad krata, krata, krata. Un vēl krata. Krata, līdz sāk likties, ka nevienu tur nekas vairs nekrata. Un sanāca, saproties, tiešām sanāca. Lab, ne nu tāds ritīgi kruts putkrējums, bet ļoti pieņemami sakults putukrējums. Te tev nu bija, nepraktiskā un nekulinārā es.
----------------------------
Self-glorification OFF.
