Pēcpusdiena pavadīta slājot pa Ādažu poligonu.
Štrunts par salasīto, lai gan mērcītei sanāks, galvenais bija parādīt māsas franču draugam, kura valodā vienīgais sēnes apzīmējums ir, burtiski tulkojot, šampinjons, ka sēnes neaug lielveikalu plauktos un gardai mērcītei tās var salasīt pats savām rokām.
Pēc tam vēl apskatījām Balto kāpu un uzēdām vakariņas Saulkrastos, bija labi.
Vispār ļoti nospīdēja ar laikapstākļiem - ne sēņojot, ne staigājot gar jūru lietus nelija, to gan nevar teikt par braukšanas laiku, kad brīžiem gāza tā, ka knapi ceļu varēja redzēt.

Vēl viena piezīme - VIA Baltica ar pusjoslām ir baiss veidojums, jo nekad nevari zināt vai priekšā/pretī braucošais pareizi saprot šo joslu jēgu un pēkšņi neraus atpakaļ uz ceļa vidu.