Tātad vakar vēl apstiprinājās vēl viena "labā" parādība - radinieki mani vispār neņem par nopietnu radījumu. Viņi netic man un manām spējām! Laikam iedomājas, ka ja kaut kas manā dzīvē notiek, tad tas notiek tikai pateicoties citu līdzjūtībai un labdarībai. Par mācībām arī! Nu tad tādā sakarā divi iespējamie rīcības plāni:
a) pasūtīt savu dīvaino famīliju pie visiem velniem un turpināt dzīvot kā līdz šim to esmu darījis;
b) cītīgi rīkoties tā kā famīlija uzskata, ka es tikai spēju tb palikt par lamzaku un bomzi.

Loģiski, ka izvēlos a variantu. Ģimene ir ģimene, bet nu i nafig man tādus, kas neatbalsta un netic man.

Famīlij, ejat ka jūs visi dirst.

Kārtējais apstiprinājums manai izvēlei draugus vērtēt augstāk par ģimeni.