Patiešām.
Vai tik es pārāk dziļi neesmu ieracies savā pasaulē. Vai agrāk piedzīvotais nu jau vairs nav piemērota atruna manai nespējai kaut ko sasniegt vai izdarīt? Patiešām, kad man to pateica, tad piefiksēju, ka neskatos uz cilvēkiem. Kāpēc es vairos no tā? Ja vien es to patiesi zinātu! Iespējams, ka man tikai ir bails, ka atkal kaut kas nebūs tā kā vajadzētu būt manis radītajā perfektajā pasaulē. A es pats taču tik bieži skandinu, ka nekas nav perfekts. Man Viņi noliek uz paplātes kaut ko skaistu un labu, bet es to nevaru paņemt, jo mani māc aizdomas. Aizdomas par to, ka atkal tā ir tikai ēsma, lai mani ievilinātu ēnas pusē. Grūti uzticēties cilvēkiem. Varbūt lieki, bet varbūt ...
Mazliet esmu apmulsis.