Jūtu, ka darbā man pietrūkst mana mūzika. Nevaru izturēt kad tantuki sāk runāt, jo redz sievietēm laikam neviens nav mācījis paklusēt kāmēr cits runā. Nu tad tāda kladzināšana iet gaisā, ka galva sāk sāpēt.

Nevaru nosēdēt. Kaut kāds nemiers gruzās pa iekšām. Gribas kaut kur citur. Gribas klejot. Gribas viņu samīļot.

Teksts no muterītes - nu bet parādi arī citiem savu patieso būtību, citādāk jau neviens neuzzinās, ka tu patiesībā esi gādīgs un jauks cilvēks.
Ko par šitādu domāt?

PS: nav jau nekādu pretenziju pret to vienu kolēģi, bet anyway nevaru viņu ciest. Laikam tāpēc ka šī ticīgā. Mūķene.