| Mazais meža dīvainītis ar sviesta burku rociņā (savaadaisu) rakstīja, @ 2016-06-14 16:27:00 |
Izrādās, ka mājās arī ir kosmiskā stara uztveršanas vieta. Līdz vakardienai tādu biju piefiksējis tikai priekšnieka kabinetā. Tad nu lūk viena no vakardienas atklāsmēm.
Man lielākais puika ir riktīgi kluss un kopumā vienpatis. Domas viņam ir un jēdzīgas, pat ar labu humora izjūtu, cik nu tāda var būt 10 gados, tomēr izteikties viņš nemāk un pat nespēj. Attiecīgi domrakstos iet gauži švaki, arī ar citiem ļaužiem komunikācijā viņš tāds ... mmm ... nekāds. Teiksiet, kas tur liels, bet šeku reku problēmaiņa - es arī esmu tieši tāds plus ar dzīves "rūdījumu", ka cilvēkiem uzticēties nevar un cilvēki vispār kā suga likvidējami. Tad nu jautājums ir sekojošs: "Kā lai es tam bērnam iemācu būt atvērtākam un draudzīgākam?" Jāiemāca tāpēc, ka no pieredzes zinu, ka ir nejēgā sūdīgi visu laiku būt atstumtajam, man ta pofig, jo man ir pie kājas ko kurš domā, bet puikam ta dvēselē vēl neviens nav iedirsis, tātad viņam tas var būt cieši neforši psihei. ... tikai spriedelējumi, jo skolotāja ir ieminējusies, ka puika tāds viss sevī, tipa psihologi un psihopāti vajadzīgi ... nebūs jau smadzeņu skalošana no psihitrihi puses, jo galu galā ir arī sieviete, kas ir pilnīgs pretstas man un gan jau pa abiem pamazām puiku vedīsim uz draudzīgāku un atvērtāku attieksmi.
Kopsavilkuma jautājums tik paliek, kā "sarkans var parādīt sarkanam, kas ir zaļš; skaļš skaļam, kas ir klus utt utjp"?