6dien uztaisījām nelielu pastrādāšanu ārā. Visa ģimene tīrījām vienu īpašuma stūri. Es atkrūmoju un organizēju ugunskuru, bet bērni ar sievu vilka žagarus. Pēcāk uz tā ugunskura cepām desas. Bija samērā feins pikniks. Un bērnu kā ap 20.30 aizgāja gulēt tā uzreiz atrubījās. Un jā, mums bērni tiek sūtīti gulēt darba dienās 20.00, bet 5dien un 6dien ap 20.30 vai 21.00. Tā vismaz viņi paspēj izgulēties un arī lielie paspēj no viņiem atpūsties.
Bet kāpēc es te šo garlaicību stāstu!? Pēdējā laikā kaut kā prasās šādus piknikus organizēt. Ne jau man pašam, jo man to nafig nevajag. Es vispār varētu mēnesi nodzīvot bez socializācijas. Un arī bērnu audzināšanā esmu šausmīgs un bērnus vispār pa lielam ciest nevaru, bet ... šī dīvainā sajūta, ka vajag kaut ko darīt lai bērniem veidotos piedzīvojums un pozitīvas atmiņas. Darīt kaut ko tādu, kas liktu viņiem justies labi. Šī sajūta man ir tik neizprotama, ka to ļoti labi ilustrē "Griņča" filmā tas brīdis, kad Grinčam sačokurojusies sirds iepukstas un paliek lielāka.

Es tak saku, ka vecs palieku.