Atkal jau pojezdā uz darbu man pretī nosēdās tā mākslīgā sarkanmate. Itkā jau sievišķis tāds ... nu nekas dižs, bet tomēr kaut kāda odziņa viņas izskatā ir. Manu uzmanību viņa laikam piesaista vairāk ar sarkano matu krāsu, jo pupi šai stipri maziņi, ar visu ļifonu tāds knapš A izmērs. Nu lūk, par būtisko. Šorīt šī dikti ņēmās. Matus kārtoja, svārkus vilka augšā lejā, kārtoja blūzītes rokas, krāsoja lūpas, cilāja kājas vienu pār otru. Nu ja un lasīja Paulu Koeļu (vai kā viņu tur). Tā arī nesapratu, vai ši fiziski slikti jūtas, vai arī mēģina mani savaldzināt.