Ak da pareiz. Kamēr pie mums bija darbos sievas tēvs, tikām izmantojām izdevību un aizvilkāmies līdz valsts mežam. Iegājām iekšā un aizstaigājāmies līdz izcirtumam. (Jāsaka, ka valsts mežā bijām pirmoreiz) Stāvam tur izcirtuma malaa un es saku - re, te varēs nākt skatīties zvērus. Tā šā un pēkšņi piefiksēju ka izcirtuma otrā galā stāv viens ar lielām ausīm un lūr uz mums. Ieskatos cītīgāk ... jā ... aļņa mamma. Baigai lielais zvērs. Pēc tam apejot mūsu īpašumam no vienas puses, kurā arī vēl nebijām bijuši, no kaimiņu pļavas mežā ielēkšoja stirnu mamma. A pāris dienas iepriekš kad braucām no veikala, gar mašīnas priekšu aizjoza stirnbuks.
Valsts mežu ir uzarušas cūkas. Un šad tad mūsu sētā stārķis lasa žagariņus ligzdai un ķer kobiņus paikai.

Tāda kā lauku idille :)