bettyboob

No rasbainieks līdz manai mājai ir gabaliņš ko iet. Lielā iela vēl tā neko, bet aiz pagrieziena bija tumšs nekas starp mājām un ēnaini stāvi pie neznokurienes uzradušām spēļu zālēm un alus pagrabiem, kas dienā izskatās pamesti un nekaitīgi. Tomēr man nebija bail, jo zem jakas man bija paslēpta mīļākā rakstnieka grāmata, ko aizņēmos no rasbainieka plaukta. Un man šķita, ka tā mani pasargās, jo iespējamās lodes un bultas iestrēgs tajā kā Vendijai, kuru izglāba Pītera Pena bučiņa.

Starp citu, no manis sanāk ļoti laba kaķu lasītāja, ja vien turpat tuvumā ir kāds grāmatplaukts, ko pieskatīt.

Nevaru saprast, vai jaunais dzīvoklis izskatās vairāk pēc viesnīcas numura vai pēc Ikea showrooma. Man šķiet, te pilnīgi viss ir no Ikea! Uz tvaiku nosūcēja, pret ko es jau pamanījos atdauzīt galvu, ir Ikea uzraksts un es baidos, ka ar laiku nedabonu tādu sev uz pieres.

Nakšņoju te jau divas naktis, pilnas lielisku sapņu (ceļojums uz meksiku, puiši, valdzinoša un asprātīga es). Un man tieši patīk, ka dzīvoklis ir tik bezpersonisks, jo tad nav jābaidās tam pārāk pieķerties.

Bez tā, ka jādabon forma šokolādes vulkānu cepšanai, ir vēl pāris lietas iedzīvošanās must-do sarakstā. Agri vai vēlu es iemanīšos nedauzīt pieri pret virsmām, par to neuztraucos. Vēl vajadzētu pierast nepārbīties no sava attēla spoguļdurvīs, jeb turēt tās vienmēr vaļā. Iemācīties gājēju vārtiņu kodu, lai nav jāmeklē pults un jāielaiž sevi pa auto vārtiem, vienlaikus mēģinot izskatīties cienīgi, it kā tas varētu attaisnot šādu dīvainu rīcību iespējamo skatītāju acīs. Būtu labi arī iegaumēt kāds ir man piešķirtais vietas numurs garāžā, lai nevajadzētu kaunēties saņemot kaimiņu aizrādījumus par viņu vietā pieparkotu auto. Un, protams, attaisīt alus pudeles ar tam piemērotiem priekšmetiem...

Bet tas tā, sīka vienība. Galvenais, ka esmu atpakaļ rajonā! Un ciemiņi ir ļoti pat gaidīti.

Es vakar nenofotogrāfēju fotogrāfiju pie kafejnīcas Rossi blakus Vērmaņparkam.
Iekšā sarkano neona burtu gaismā sēdēja sirma sieviete. Viņai bija ikonas seja, roka uz sirds un skatiens, kāds ir gaidot un pavadot. Viņai blakus, tikai kafejnīcas ārpusē, vīrs uzvalkā un baltā kreklā žestikulēdams skaidroja otram, ka ir uzticams, strādīgs un godīgs. Viņu apspīdēja gaisma no kafejnīcas, un viņam bija ūsas. Abu, sievietes un vīrieša, sarunbiedri bija ēnā, tāpēc šķita, ka viņi ir divi vien. Ielaminēti katrs savā stikla pusē.

Ir tādas dienas, kad izdodas varenas pastaigas ar skaistiem, smieklīgiem un arī baisiem notikumiem, un šodiena tāda bija.

Visneticamākais bija posms starp Saktu un Vernisāžu. Vispirms mūs izklaidēja veikala Top Girl skatlogs (starp citu, viens no aizraujošākiem veikalu tīkliem Rīgā, un viskrutākais ir tas pie stacijas). Uz viena no logā izkarinātajiem krekliņiem bija rakstīts: i love porn, masturbate un blakus uzraksts par izdevīgām atlaidēm skolniecēm. Pabrīnījāmies un gājām tālāk, pa ceļam satiekot puķu pārdevēju kā no somu kino, divus vīriešus no spageti vesterna, un vecīšu pāri no krievu filmas, viņiem bija neļķes un cepures, un viss kā pienākas.

Bet tad mēs ar Kashaduru paskatījāmies pa labi un sastingām. Pie vernisāžas miskastēm mētājās vairāki zilās plēvēs ietīti kvadrātīgi ledus gabali, un tajos bija iekausētas galvas... Cūku galvas ar visām ausīm un šņukuriem. Atguvušās no pirmā šoka, mēs mēģinājam analizēt, no kurienes tie varētu būt uzradušies. No gotu-vampīru orģijas? Psihu industriāļu disenes? Galu galā, kas īsti notiek tajā Vernisāžā, vai to maz kāds zina? Nekādu sakarīgu izskaidrojumu neradušas, gājām iekšā parkā, kur sāka notikt daudzas citas lietas, un šo mēs laimīgi aizmirsām.

( Foto no notikuma vietas. Pirms miega neskatīties )

Pirms vairākām dienām rimčikā dalīja balonus, kas piepildīti ar hēliju. Es nekad nebiju elpojusi hēliju, un man gribējās pamēģināt kā tas ir - runāt tajā tievajā čīkstošajā balstiņā. Ar pirmo reizi man nesanāca, un es sataisījusi smalku balstiņu, čiepstēju - nu kāpēc man nesanāk, es gribu runāt tajā balsī!

Dārznieks, kas kopj likteņa aroniju dārziņu, laikam to vien gaidīja. Es saslimu ar vīrusu un tagad man jau dienas trīs ir tāda balss kā tam kā-viņu-sauca vīrelim no komercfirmas Auseklītis. Vēļ ļaunāk - mana balss ir kā večiņai, kas atņem bērniem balonus un negausīgi izelpo no tiem visu hēliju. Fui, šitik neseksīgs tembrs man vēl nebija bijis.

Braukšanu pie gruzīniem jāatliek, jo esmu saslimusi. Ar tādu klepu es sevi ārā aukstumā nedzīšu, šorīt izlēmu, un negāju uz darbu, bet ielīdu mērcēties karstās piena un smaržeļļas straumēs.

Iespējas saslimt man bija vairākas. Piemēram, stāvēšana lietū uz ielas ar galdu. Vai braukšana ar riteni pāri Salu tiltam, kad es ilgi nevarēju atrast kā uz tā sasodītā tilta tikt virsū. Izrādās ir tāds kā caurums, un tajā iebraucot nonāk uz takas, kas ved uz tilta gājēju eju. Nevar saprast, ko pīpēja tie, kas šito izdomāja.

Vai ledainais vējš vakar, kad ar diviem seksīgiem sērferiem braucām fotografēt lidmašīnas skrejceļa galā. Tur ir vislabākā planespotting vieta. Tikai nokļūšana sarežģīta, jābrauc pa Stīpnieku ceļu, pagriežoties uz Gaidām un tad caur mežu uz priekšu, kamēr nonāc tur, kur mežs un zeme ir vaboļbrūnā krāsā, un šķiet, ka laiks ir apstājies, tomēr lidmašīnas paceļas kā paātrinājumā. Man ir aizdomas, ka tas ir dēļ laika deformācijas. Jūs zināt to teoriju, ka liela nekustīga objekta, piemēram, zemes tuvumā, laiks iet lēnāk nekā pie kustībā esošiem objektiem, piemēram, lidmašīnām? Iespējams, tāpēc man dzīvē pēdējā laikā bieži ir sajūta, ka kāds - varbūt nerātns dēmonu mazulis - spiež stop, play, stop, play.

Bet es biju viltīgāka - nospiedu pauzi un tad ar manu plakano, nogurušo rītu notika kā bērnu 3D pop-up grāmatās, kuras atverot izlocās veselas pasaules. Kā šajā brīnišķīgajā Sendaka grāmatā.

Vakar nu gan bija viens pērlēm bagāts vakars.

Vispirms es uz pāris stundām iesprūdu Gaskoņas kadetos, vairākas reizes pārlasot interviju ar Inesi Zanderi žurnālā Lilit. Man gribējās iegaumēt katru vārdu, tik skaisti un gudri bija viņas stāsti. Izlasiet noteikti! Tur pērļu tik daudz, ka vai maisos krauj!

Tad ar dažu viltīgu manevru palīdzību man izdevās izmānīt no mājas Kashaduru (tas bija gluži kā Aerosmith Crazy videoklipā). Ielidojām Teātra bārā, gudri pamuldējām, bet tā kā tur nebija kur dejot, tad ātri izrāvām pa kalvadosam un stūrējām Pērles virzienā. Tomēr Pērlē bija tukšs un kluss, un pavisam bez publikas mēs nebijām gatavas demonstrēt savu deju grīdas uzkarsēšanas talantu.

Bijām dzirdējušas, ka Muklājā cienā ar smalku Normandijas kalvadosu, un nolēmām pārbaudīt vai tā ir taisnība. Tā bija taisnība. Tīri tā - par skaistām acīm - laipnais Vilibaldis mūs aplaimoja ar 28!!! gadus vecu Boulard kalvadosu un īstajiem papirosiem no melnas metāla kārbiņas.

Jau diezgan noreibušas un līksmas nonācām vecrīgā. Satikām Taim, skaisti padejojām I love u, pārsteigtas noskatījāmies kā Fīlinga logā dejotājai jāpieturas pie stieņa - tādā tapā viņa bija. Kad iegājām Transilvānijā nopirkt smēķus, bārmenis nicīgi uz mums pablenza un noteica: vampīri nepīpē! Mēs laumiņas gan smoļījam kā skursteņi, atcirtām mēs. Ejot cauri pašam Vecrīgas elles katlam, trakā Taim nokliedzās - Rīga skaitās seksa pilsēta, kur ir visi tūristi, es gribu seksu! tomēr kā par brīnumu neviens neatsaucās. Laikam ar sekstūristiem ir kā ar mormoņiem, tie nekādā gadījumā nenāk tev klāt, ja atklāti izrādi par viņiem interesi.

Pēc visa šitā jau bažījos vai taksometrā atkal nespēlēs Grjaznije sučki. Bet nē, vismaz mājupceļš bija mierīgs un rātns.

Rudenī vīramāte vedeklai nedod baklažānus - tādu senu japāņu parunu man vēstulē atsūtīja japāņu darba devējs. Kautko tik gudru sen nebija gadījies dzirdēt! Te teiciena skaidrojums

Vēstules teksts pilnībā:
Dear Santa-san,

Hello, how are you?
I hope you had a nice weekend.

The hot and humid days have ended, but we have cool and rainy weather
these days.
I harvested several eggplants in my small garden last weekend. In the
Japanese old proverb, they are said to be more tasty in autumn rather
than in summer, as it goes "Mother-in-law don't give the autumn
eggplants to daughter-in-law"...

Today we are sending you September payment list.

If you have any question, please let us know.
Thank you very much in advance!
with best regards
Miyuki

Nadia says: Tev labāk izvēlēties krievu puisi, viņš tev vismaz dāvans dāvinās, uz restorāniem vedīs utt... ceļojumos.. mmmmm....krievi ir ļoti devīgi. spēlēs tev saxofonu! (wait)

Dima sent you a message: Санта! (не уверен, что ты читаешь по русски, но это говорится так...) понятно, что я что-то писал тебе здесь, только потому что ты произвела на меня впечатление в Риге, ммда - красивая и особенная. Но дважды на одни грабли не наступить - это "русская" сейчас dzīvesgudrība - и поэтому воздушный поцелуй тебе и auf wiedersehn ;)

Nu un Tante mani vispār apsēdināja nobliežot pa sirsnīgo:
Полюбила парня я -
Оказался он пилот!
И не смог при нашей встрече
Посадить свой самолёт!

Es ļoti labi iederējos 3.autobusā ar puķēm - ar visu vāzi - rokā. Man pretī apsēdās vīrs kovboja cepurē, klēpī viņam čučēja vilka kucēns, kaklā bija pakārts CD pleijeris, rokā - nesaprotamas firmas fotoaparāts, ar kuru viņš nepārtraukti fotografēja upi, laivas, tiltus un kanālus. Netālu snauduļoja krietni apskrambāts vīrietis, un es iedomājos, ka taisni tā varētu izskatīties kritušais enģelis. Konduktora krēslā bija ierāpusies dāma ar vilni uz galvas. Es sēdēju starp enģeli, vilni un kovboju un priecājos, ka esmu puķes ar visu vāzi.

Kaimiņi laikam domāja, ka augšā ziloņi kaujas ar kamieļiem, bet nekā tamlīdzīga. Vienkārši tur bariņš šausmīgi gardu baraviku mērci paēdušu cilvēku spontāni izdomāja uzspēlēt futbolu.

Es, Kashadura un Taim spēlējām pret Haraldiņu un Kasparu. Timotiņš bija tikko aizmidzis, tāpēc mums nebija tiesneša. Golus mēs skaitījām ar krāsainajām cukurkončām. Un es uzskatu, ka mēs zaudējām tikai tāpēc, ka man ir lauzts pirksts bet Haraldiņam - pārāk kaulains dibens. Kad bumba ieripoja kaktā, viņš aizstājās tai priekšā un negodīgi aizsargājās ar dibenkauliem. Es vairākas reizes atdauzīju lauzto pirkstu pret Kaspara stilbiem, bet nevarēju pakliegt jo pārāk ļoti nāca smiekli.

Vienvārdsakot, ja ne mans nabaga pirksts, tiesneša miedziņš un Haraldiņa dibens, rezultāts nudien būtu krietni saldāks mūsu labā!

Bukojot hosteli Madridē, atcerējos, kā šinī pašā hostelī pirms dažiem gadiem iepazinos ar Ļošu - ebreju-krievu onkulīti no Ņujorkas. Iepazīšanās apstākļi mani sajūsmināja, bet viņam vēl ilgi lika šausmīgi kaunēties un sarkt.

Es sēdēju hosteļa priekštelpā pie vienīgā datora. Ļoša apsēdās man pretī, cieši uz mani paskatījās un noteica: ja budu smatreķ na etu ģevočku poka ona izpugajetsa i ubežit. Ļoša negaidīja, ka es pagriezīšos pret viņu un tikpat krieviski atbildēšu, ka es jau drīz iešu prom un tad jau viņš tiks pie datora. Ļoša nosarka, ilgi atvainojās, bet es augstsirdīgi piedevu.

Gribēdams izpirkt vainu, Ļoša labprāt dalījās ar mani savā ebrejiski krieviskajā dzīvesgudrībā. Piemēram, viendien es viņam sūdzējos, ka Deivids (turpat hostelī satikts puisis) man nezvana, lai gan solīja taču. Uz ko Ļoša vispirms atvainojās par rupjību un tad atbildēja tā: Santačka, razve eto ņejasno? Što toļko mužčina ņepoobeščaet nahoģas na kem to!

Šad un tad es sev atgādinu šo patiesību. Diemžēl vēl biežāk es par to pavisam aizmirstu.

Ir nu gan veiksme - dzirdēt šo dziesmu taksī, kam pie stūres skūts un tetovēts tēvainis. Trijos naktī, protams. Braucot gar Centrālo staciju, kā savādāk. Šoferim dziesma manāmi patika - grjaznie sučki budut nakazani - viņš dungāja līdzi un tik grieza skaļāk.

Tomēr es nesabijos, jo biju pārāk priecīga pēc labi pavadītā vakara. Mēs ar Kashaduru bijām izmetušas lociņu pa Balto nakti, atzinīgi novērtējušas Mājas svētību, iedzērušas vīnu Teātra bārā un superīgi izdejojušās Pērlē. Pērlē mēs nevis vienkārši dejojām, bet kārtējo reizi sakarsējām deju grīdu tā kā tikai mēs to mākam. Dažbrīd tā bija tik karsta, ka kaut sviestu kausē. Tad mēs pagājām maliņā, paņēmām džoistikus no plaukta un aizrautīgi vadījām notiekošo zālē ar tiem. Un kad skanēja laba mūzika, mēs dejojām kā tādas džungļu amazones un čigānu princeses, bet ja dīdžejs haltūrēja - gāzelējāmies taisnām kājām kā skaidām piebāztas lelles. Vārdsakot, uzvedāmies muļķīgi un stulbi, un tas bija neprātīgi jautri.

Un vēl - Kašadura, es tevi šausmīgi mīlu un tev drīz jānāk ciemos!

Tie ebreji, kas man deva stipendiju dzīvošanai Izraēlā, tagad mīļi vaicā, kā tad man gājis - pēc viņu datiem es esmu nodzīvojusi brīnišķīgu pusgadu Apsolītajā zemē. Patiesība ir daudz žēlāka - šī ebreju organizācija acīmredzot iedeva man paredzētos šekeļus tai ebreju organizācijai, kas organizē visu pasākumu, bet tā kā vēl viena cita ebreju organizācija man neiedeva vīzu, tad es nekur neaizbraucu.

Kur palika šekeļi? tāds ir jautājums.

Dzeru brokastu kafiju, apmierināti loku iekšā vakardienas ballītē saceptos pīrāgus un ceru, ka es tagad neesmu lielās briesmās. Jerusalem, if I forget you...

Šonakt arī man beidzot bija kā film noir ar lekšanu pirmajā ieraudzītajā taksī "brauciet ātri! kur? prom, bet tikai ne uz to pusi!" un dziļu ieslēpšanos ādas sēdekļos, atviegloti uzelpojot vien tad, kad dzīvokļa durvis ciet no iekšpuses un atslēga pagriezta divas reizes.

Es glābos no policijas, ko izsauca Rīgas satiksmes darbinieki. Nebiju pelnījusi maksāt sodu, un ņemot vērā pārspēku (viņu bija vairāk + rācijas), nekas neatlika kā izspēlēt dramatisku bēgšanu. Iesuģestēju vienu no kontrolieriem palaist mani līdz bankomātam, un kolīdz biju ap stūri, izpildīju eleganto triku ar taksometru.

Es zinu, kas ir jādara lai menti nedzimtu - vienkārši nedrīkst pieļaut neveiklu klusumu (kautvai jādungo "lalalā"). A kas jādara, lai nedzimtu zvēriski biļešu kontrolieri?

Es ilgi nesapratu, kas mani dzen ārā lietū un vējā. Tomēr bija skaidrs, ka jāiet ir, savādāk nevar. Drīz vien, nosalusi un jau diezgan saskumusi, mēģināju ievilināt sevi gaišās kafejnīcās kārdinot ar siltu kakao un spēcinošu vīnu. Iegāju pie Bernāra, iznācu jau ar priecīgāku prātu.

Turpinot ceļu, nonācu pie Nabaklab, kur pie ieejas pulcējās glīti ebrejiska izskata ļaudis. Izrādās, spēlē klezmeru grupa! Patīkamu nojautu pārņemta, gāju iekšā un biju tieši laikā uz zviedru-ebreju grupas Zimmes koncerta sākumu. Ar vārdu "zimmes" man nav pašas labākās asociācijas, pateicoties restorāna Šalom dīvainajam šī ēdiena izpildījumam, tomēr grupa bija superīga.

Viņi savērpa tik varenu jautrību, kāda sen nebija manīta nevienā no Rīgas pasākumiem. Un arī pašiem bija acīmredzami priecīgi, jo puiši spēlējot smaidīja un lēkāja tā, ka štrumbantes vien staipījās. Lieki piebilst, ka neiztika bez līksmām dejām. Uz šo gabalu mani uzlūdza jaunēklis, kas nepārprotami izskatījās pēc Izraēlas vēstniecības apsardzes darbinieka. Kronis visam bija Havanagīla, kad vispirms visi dejoja aplītī, bet pēc tam ķēdītē skrēja cauri visām Nabaklab telpām. Varat iedomāties ko tādu Rīgas centra klubā?

Uz beigām es jau biju pavisam sasildījusies un priecīga. Tad vēl atcerējos, ka drīz jāpošās uz Izraēlu - jāaizved noklīdusī Taim - un sapriecājos vēl vairāk. Un, starp citu, rīt šī pati grupa spēlēs ielās kaut kur ap Staciju.

Nejauši atklāju divas noslēpumainas patiesības:
1. Ir bīstami ieraudzīt otra acīs sevi tādu, kāds pats sev patīc. Ļoti bīstami.
2. Ja gribi, lai drēbes smaržo kā īstam vīram, tad kopā ar drēbēm iemet veļasmašīnā zābaksmēra tūbiņu. Tā var arī iegūt rudenim piemērotas tumšākas notis apģērbā.

F*k Me, Ray Bradbury ir pilnīgi brīnišķīgs gabals. rasbainieks, tev patiks!

Ķīpsalā vienas ielas ir ēnainas, bet citas - saulainas, un ir tādas mājas, kas ir gludas un stiklotas, bet no citu šķībajām logmutēm skan "ja ņe znaju gde tvaji očki bļaģ". Vēl Ķīpsalā ir džungļu dārzs, kur spēlējas indiāņu puisēns Leo. Viņam ir tāda grāmata, kurā var izvēlēties visu ko tev gribas. Es izvēlējos pūķi un gultu ar baldahīnu, bet Leo - sikspārni, arī pūķi un iztapsētu zārku gulēšanai. Es gribēju kuģi, bet Leo - kā pirāts gulēt starp palmām nostieptā šūpuļtīklā. Un, laikam jau tā bija burvju grāmata, jo visu, ko vēlējies uzreiz arī dabūji. Tāda vismaz bija sajūta.

Tad satumsa, un mēs ar kashadura un Timotiņu gājām gar upi. Laura teica - apturam šo brīdi kā mēs te ejam kleitās un mazulis vienā pamperī!" Un tā mēs arī darījām, jo zinājām, ka tieši tāds brīdis būs gaužām noderīgs ziemas tumsā un salā.