bettyboob

Tikai tagad, pēc Omītes nāves, es uzzinu, ka viņa dzimusi un izaugusi tieši tanī Polijas rajonā, kur holokausta laikā bija lielie ebreju geto un koncentrācijas nometnes. Krakova, Gorļicka - tas rajons. Pirms WW2 Gorļickā (Gorlice) lielākā daļa iedzīvotāju bija ebreji, kuri pilsētu sauca par mazo Jeruzālemi. Ome iekāpa prombraucošā vilcienā 1939ajā, kādus mēnešus pirms sākās lielās šausmas.

Rakņājos pa online arhīviem, mēģinu sameklēt jebkādu info gan pēc uzvārda, gan vietas. Vienā lapā atrada uzvārdu - esot bijusi tāda ģimene. Citā arhīvā vispār nekā. Neko nesaprotu. Tad vēl, izrādās, mormoņi ir pārkopējuši uz mikrofilmām visus pirms-1909.g. arhīvu datus par ebrejiem. Tas viņiem prasīja gandrīz 30 gadus un tika nokopēti miļjoniem ierakstu. Nākamreiz, kad ieraudzīšu mormoni, uzreiz iešu klāt un likšu, lai stāsta, kāpēc viņi tā darīja. Iespējams, pat paspiedīšu viņam roku.

Kādam ir pieredze ar ģeneoloģijas resursiem? Ir jēga tam tērēt laiku, jeb jāiet uzreiz uz valsts arhīviem? Jebkurā gadījumā, es tāpat nevaru atkost kā tikt klāt tām mormoņu filmām.

Vakar bija kārtējais superīgais sabats. Mēs gatavojām dālu, vingrojām aikido iesildīšanos, skicējām un izdomājām šo to foršu. Es nezinu, kā izklausās no malas, bet piedaloties ir ļoti labi un priecīgi. Dāls pēc šīs receptes sanāk tik garšīgs, ka apēdas pirms ierodas ciemiņi. Es vadīju aikido iesildīšanos, irrapirra - skicēšanu. Nekad nebiju skicējusi un baidījos kā būs, bet Irra tik labi skaidroja, ka man iepatīkās un pat sāka sanākt. Nākamreiz V.Hercogs, Hujejem tancuja un, cerams, arī šahs, vai ne Taim?

( zimējumi no šīs un iepriekšējās skicēšanas )

Toma Kreicberga aka Tom Crosshill stāsts apbalvots Holivudas zinātniskās fantastikas un fantāzijas stāstu konkursā, un ir publicēts stāstu izlasē "Writers of the Future XXVI". Mani stipri uzrunāja stāsts par šo puisi, jo 1) es ļoti ļoti gribētu tā kā viņš 2) līdzīgs sākums - arī R1Ģ, talants matemātikā (lai arī viņam vairāk) un izteikts grāmattārpiskums.

3) mans uzvārds tulkojumā sanāk Playhill. Nav jau daudz variantu ar tādu uzvārdu - jākļūst par kazino vai prieka mājas direktori, vai arī par rakstnieci. Tā kā lai izvairītos no pagrimuma, man nekas cits neatliek kā rakstīt.

Jau nevaru sagaidīt nākamo sestdienu. Mums vakar bija fienkatētais laidnis, sicīliešu aizsardzība, iesala ekstrakta kūka, un joga strīpainos un elektrozili spīdīgos legingos.

Vienvārdsakot, mēs tagad sestdienās satiekamies pie Kashaduras un Kaspara Ģertrūdes ielā. Vingrojam jogu (nākamreiz - aikido vingrojumi), un to darot, šausmīgi pārzviedzamies, tā vienlaikus tiekot pie c vitamīna. Spēlējam šahu un kliedzam, un vaimanājam, un plēšam matus, un uzvaroši smejamies. Kaspars, kā izrādās, ir varens psiholoģiskās ietekmēšanas meistars, bet Kashadurai labi sanāk, lai arī viņa apgalvo pretējo. Taisām gardus ēdienus, vienīgi vakar gan mums sanāca kulinārais trilleris: iemaisījām labulabo mīklu kūkai, kurā bija viskas garšīgs - iesala ekstrakts, medus un vaniļas cukurs, bet cepšanas vidū nācās grābt puscepto kūku ārā no krāsns, bērt klāt miltus un likt atpakaļ cepties. Tas bija dramatiski, bet beigās garšoja labi. Un, protams, runājamies. Kashadura mēdz pieminēt vārdu "diskusija", bet mēs ar Irrapirra kā izdzirdam šo vārdu, tā sabīstamies un palienam zem galda.

Mēs to darām, lai kautko iemācītos un būtu priecīgi un kopā, nevis nīktu katrs savā kaktā. Ja kāds grib pievienoties, piesakās. (Vienīgais nosacījums, ka jāparāda vai japastāsta, ko pats māk vai ir uzzinājis.)

Uzcepu Melno princi, salaistīju kārtīgi ar rumu un atnesu pacienāt kolēģus.
Kolēģi teica - forša kūka, tikai nākamreiz pielej vairāk rumu, un pašu kūku vari klāt nelikt - tā tikai aizņem vietu vēderā.
Secinājums: ja kūkai lej klāt rumu, sanāk, ka tā zaudē jēgu, jo bez viņas tad var iztikt.

Uz Kalnciema ielas pie Melnsila ir divas lielas vienādas mājas. Viena no tām ir skaista un cienīga, un tajā dzīvo slavens "politologs". Otrai ir pārsegts celtniecības tīkls, uz kura uzzīmēts mājas attēls. Bet zem tā tīkla tikpat labi varētu būt jebkas, piemēram, milzīgs snaudošs degunradzis. Vai zilonis, vai pat gigantisks bruņurupucis. Kāds, kuram ir par karstu siltajās zemēs, jo viņš ir vecs un noguris, un grib mierīgi nosnausties vēsā pustumšā vietiņā, ik pa brīdim paverot smagos plakstus un caur celtniecības tīklu vērojot garāmgājējus.

Ja kāds šaubās, vai Rīga ir skaista, aizvediet viņu uz Pārdaugavu un parādiet viņam, piemēram, Kapseļu ielu.





( tālāk )

Nenofotografēju kā Āgenskalna priedēs trolejbusā iekāpa vīrietis ar rozā neļķi, piegāja klāt sievietei, iedeva viņai neļķi un bučoja. Bučoja cieši, bet tā lēni, šķīsti, gandrīz melanholiski. Vīrietim bija bikses ar sānu strīpām, viss kā nākas, sievietei - panēsāts mākslīgais leopards un sakasīti mati, un bučojoties trolejbusa zaļganpelēkajā gaismā abi izskatījās kā tādi proletariāta eņģeļi.

Atlikušo ceļu man galvā skanēja Aleksandra Rozenbauma dziesma mīlīgās ķīniešu meitenes izpildījumā.

Пойдем со мной ко мне домой
Возьмем конфеты ананас и две бутылочки для нас

Biju vakariņās pie Japānas vēstnieka un Madam. Pirmkārt, jau neticami mīļi ir tas, ka tevi aizved uz Japānu, izturas kā pret princesi - parāda skaistāko un pacienā ar labāko, kas pašiem ir - tīri tā, jo esi iepatikusies. Un pēc tam vēl regulāri aicina ciemos pie sevis mājās, runājas, atkal cienā ar gardumiem.

Cienastam bija jaungada tēma, kur katram ēdienam ir sava nozīme. Piemēram, ēdu lotusa sakni veiksmei, bez tam caur lotosa saknes caurumiem varot redzēt nākotni; kuromame pupiņas - lai būtu spēks un labi strādātos; garneles, lai ilgi dzīvotu, jo ar visām astēm tās izskatās kā vecīši ar garām bārdām; dzeltenos olu salātus - lai ir daudz naudas; un dvēselei - okonomiyaki, kas laikam ir mans mīļākais japāņu ēdiens - tā ir tāda kā nūdeļu pankūka ar krabjiem, astoņkājiem, sieru un vēl visko garšīgu virsū. Vegāni, tagad nelasiet - vēl ēdu jēlus tunču vēderiņus, kas ir sarkani, tāpēc nozīmē veiksmi. Lai gan tie ir tik garšīgi, ka ēšanas brīdī visas citas nozīmes zaudē nozīmi.

Ļoti gribētos aiziet uz templi. Pakvēpināt vīraku un šo to palūgt dievietei Kichijōten, tai, kurai diadēma ar Fēniksu, vienā rokā - dārgakmens, otrā - lotoss.

+
Te un te manas Japānas bildes.

Šad un tad, apmēram reizi gadā, man sagribas aiziet uz Pleskodāles čigānu kapiem, un šodien es to izdarīju. Kā parasti, aizgāju līdz čigānu skaistuļa, mana aiznāves crush, kapam. Nabags sniegā līdz acīm, skaistās skruļļotās ūsas nav redzamas, tāpat kā viņa vārds, ko es nekad neatceros, bet vai tad tas ir svarīgi?

Kur čigāni nonāk pēc nāves? Man, starp citu, ir kādi 10% Karpatu čigānu asiņu - vai tas nozīmē, ka mēs reiz varētu tikties Tur?



Un te var dabūt brīnišķīgo Nila Geimana Graveyard Book.

Vārdsakot, es tagad esmu čiksa no Mad Men! Uzreiz gan pasaku, ka tā nav mana dabiskā matu krāsa.



Red hair is a woman's game.

Not only are female redheads frequently lovely but theirs is a loveliness that suggests both lust and danger, pleasure and violence, and is, therefore, to the male of the species virtually irresistible.
( red more )

Atbraucu no Latgales. Jūtos apmēram tā it kā būtu redzējusi kādas desmit "ģimenes lietu"veidīgas filmas, bet klātienē un vienas dienas laikā. Oj, neticami, ko cilvēki spēj nodarīt sev un saviem bērniem. Un tā žēl tos bērnus, bet arī skaidrs, ka neko nevari ietekmēt. Naudai un lietām, ko vari sagādāt, nav nekādas nozīmes. Jo māte nav spējīga būt savādāka, labāka, kāda ir un māk būt (tāpat kā es un tu, ja kas). Viņa, dirsa tāda, turpinās nevest to bērnu ārstēties, piedzersies un ajaj, plātīs rokas.

Toties, kādas kaislības! Seriālos vareni kāpumi un kritumi, un visādi neparedzami pavērsieni - baisi interesanti. Un meitenēm vīrieši ir tādi - mīl un dievina viņas! Ar visiem viņas trim bērniem no iepriekšējā, kas, kā likums, ir maita un nelietis.

Puse Latgales bez elektrības sveču gaismā sildās pie mūrīšiem. Un viņi joprojām pārvietojas zirgu kamanās! Buki vispār nebaidās no cilvēkiem, stāv un skatās ceļmalā. Un tad tu brauc cauri tādam sniegotam pasaku mežam, skaistums tāds, ka var drukāt uz cepumu paciņām, tu brauc un brauc, līdz zemu nolīkušajos egļu zaros parādās jāņtārpiņu spīguļi, kas tev rāda ceļu. Un drīz parādās māja, tur par tevi priecājas, lai gan neesi pieteicies ciemos, apčubina, pabaro ar kāpostiem un gaļu, kārtīgu speķi uz rupmaizes, ielej īstu Latgales kandžu, kājas ieliek zemeņlapu vannā un pēc tam ieziež ar briežu taukiem. Slapjajos zābakos saliek bērzu tāsis un izžāvē tos pie krāsns. Tad dzirda ar tēju un stāsta stāstus par to, kā dzīvo. Klēpī murrā kaķēns, tu esi sasilis un laimīgs. Sajūta tad ir kā esot siltā mīkstā alā kā kabatā, dziļi mežā, tālu no visa.

Pie Krustpils mums pa priekšu ilgi brauca mašīna ar uzrakstu uz aizmugures stikla: Myusu latgaļīšim krizja pi dirsis!

Magic.

Alberts pilnībā pārņēmis māju, Tante besās un niknojas. Piepīpēts kā ellē, uz palodzes objekts ar dienasgaismas lampu un plēvē ievīstītiem tomātu stādiem, uz plīts vārās cūkēdiens, jo viņš pats uz savu galvu ieviesis divus sivēnus (kā Tante par šito spļaudās). Pats staigā vienās drēbēs kamēr tās nokrīt sadalījušās pa atomiem - jaunu teļešku, lai cik skaistu un siltu, viņš vienkārši neuztver kā apģērbu.

Bet. Alberts un tikai Alberts zina, kā taisīt pasaulē garšīgākos un pareizākos pelmeņus pa īstam kā Sibīrijā. Un vareņņikus, un "manti", un hinkaļus, jo bērnībā un jaunībā dzīvojies un dienējis visos pareizajos Krievijas + Kaukāza reģionos, kur to visu samācījies.

Alberts taisa pelmeņus:





( tālāk )

Vakar ienāk kolēģe ar kasti balzāma rokās un saka - kam vajag, šitam beidzies derīguma termiņš pirms mēneša. Nosmējos (kamon, derīguma termiņš stiprajam alkoholam) un paņēmu pudeli.

Sen nebija bijis šitik jautri. Vispirms mēs ar valdic iedzērām jau darba busiņā un tad vārtrūmē uz čakenes. Pēc tam turpinājām tādā pašā garā ar kashadura. Atklājām vairākas frīkainas vietas - taxi bāra vietā uz stabenes tagad ir latviešu roka barčiks ar plīša leopardiem, mini alko-pudelīšu sekciju, un dancājošiem iestāžu darbiniekiem. Blakus teātra bāram ir atvēries pagrabs vārdā Moonshine, kur nezināma grupa spēlēja tīri neko džeziņu un uzturējās pilnīgi unikāla publika - sākot no rajona padibenēm, līdz Ogres gotiem un jauniešiem no matemātikas fakultātes (tas ir minējums). Vēl bijām Pērlē, Miitā un Muklājā. Pēdējais bija īsta smalkuma un inteliģences oāze, un bija baigais adrenalīns tur pa kluso dzert balzāmu no pudeles (piedod, Vilibaldi).

Piecas ballītes vienā nedēļā - Imperators + Piloti + Mačetes skatīšanās bastojot Ofisa balli + vakardiena - tagad esmu gatava kādu laiku rātni lasīt grāmatas, taisīt pelmeņus un braukt uz laukiem.

Nē nu protams, imperatora pieņemšana ir tajā pašā vakarā, kad pilotu ballīte! Ko lai es tagad daru?

1. Books are funny little portable pieces of thought. - Susan Sontag

Varbūt tāpēc es nēsāju līdzi vismaz trīs dažādas grāmatas (pašlaik man somā ir S.Sontag diaries + Šlāpina Karmabandha + 1 Duglass Adams).
Domu skaidrība un precizitāte šajās grāmatās, ļauj man justies drošāk, ne tik apmulsušai. + Grāmatas pasargā no lodēm, un ir "cure for everything".

Vēl es tāpat kā SS apņēmos rakstīt katru dienu vismaz stundu (viņa gan - divas).

Lai gan vēl noderīgāk man būtu beidzot atkal fotogrāfēt.

2. Ar prieku un lielu labpatiku noskatījos Seržanta Lapiņa atgriešanos. Lai ko šņāktu daži kritiķi, filma, kas spēj likt skatītāju zālei vienbalsīgi smieties, tad pēkšņi uz sekundes simtdaļu apklust, piešaujot plaukstas priekšā mutei, noelsties, tad atkal smieties, tāda filma nevar būt slikta. + Toms Kleins arī tur bija! Toties Pazolīni Ķēniņš Edips, ko skatījos kino naktī Rīgā, man pavisam nepatika, lai ko jūs teiktu par kino vēsturi un lielajiem kino māsteriem.

Pagulēt, vēl pačučēt, zzzz, šņākuļojot pagulšņāt - pēdējā laikā nesanāk nekādas piektdienas vakaru izklaides, jo es vienmēr aizmiegu pirms tās paspēj sākties.

Vakar izdomājām - nu labi, ja ne ballīte tad vismaz filma un saldējums. Pirmo filmas pusstundu biju gluži mundra, bet tad saritinājos ērtāk un mirkšķināju aizvien retāk. Katru reizi kad pavēru acis, cerēju, ka ieraudzīšu neticami skaisto galveno varoni:

Nevis kādu no neskaitāmajiem un ļoti ticami nogrimmētajiem holēras upuriem:


Bet tad otrie trāpījās aizvien biežāk un es izlēmu labāk migt ciet pavisam.

(tas bija vareni, kā skaistulis izārstēja holēru saķērušo žiljetu binošu, visu nakti masējot viņas kailo ķermeni ar 100gadīgu vīnu!)

Mana jaunā guilty pleasures dziesma ir šī. Ļoti patīk meitene, balss un arī dziesma. Runājot par guilty pleasures un ļaušanos tām - man patīk Hanuka kaut vai tikai tāpēc, ka tad jāēd eļļā cepti ēdienu. Ņamm, pankūkas, ņamm čurros, ņamm, Madlēnkūkas! Tikko tikai uzzināju, ka arī mans mīļākais rakstnieks ir ebrejs. Tad vēl - rakstot iepriekšējo ierakstu atcerējos, ka man tak šogad bija jābrauc uz Kairu. Tagad domāju, vai to vēl varu/gribu jeb nē.

Pavadu svētdienas rītu skatoties dr.Quantum viģikus. Vēl neesmu izkāpusi no gultas (priekš kam gan?), bet jau noskatījos vairākus - gribas vismaz kaut cik saprast par ko ir kvantu fizika, un tādi tūķeņu* viģiki labi noder. Vienīgi jau sapratu, ka kvantu fizika ļoti patīk ezotēriķiem, tāpēc nākas baigi atfiltrēt salkanības un spekulācijas.

Šis ir otrais eksakto zināšanu kāres vilnis, pirms tam biju satrakojusies uz skaitļu teoriju. Lasīju visu ko varēju dabūt par psihiem matemātiķiem-ģēnijiem, lielajiem neatrisinātajiem uzdevumiem un nepierādītajām hipotēzēm. Gribu iet uz Pagrīdes universitāti, vienīgi baidos tur sajusties drausmīgi stulba.

Jūs zinājāt, ka LV arī ir savs ģēnijs?

Vēl mani interesē vai jūs varat - un cik ātri - atrisināt šādu uzdevumu (via valdic):

Ja:
2 + 3 = 10
7 + 2 = 63
6 + 5 = 66
8 + 4 = 96

Tad:
9 + 7 = ????

* multene Timotiņa valodā