iespējams, melnākais
Mar. 6th, 2011 | 11:13 am
No:: san
Atradu savu reportu par Japānu:
SĀKUMS
Uzzini par priedi no priedes,
uzzini par bambusu no bambusa.
Līdzīgi kā daudzi, nespēju atturēties nesākot savu stāstu par Japānu ar haiku. Šī haika man palīdz izskaidrot sev, kāpēc bija jādodas tik tālu prom no visa, kas dārgs un svarīgs.
Es dzīvoju Japānā gandrīz gadu.
Man bija istaba, ļoti maza, bet dziļa vanna, internets, dārzs ar ķiršu kokiem un vientuļu soliņu. Man bija draugi – kaķis bez astes un onkulis ar oranžo suni. Bija arī asistente, kas izskatījās pēc fejas ar sniegpulkstenīšu seju un oniksa-melnām acīm. Un, protams, skats uz Fudži kalnu trīs metro staciju attālumā.
Pirmo laiku Japānā es spēlējos “Lost in translation”. Kā Skārletas Johansones varone es klīdu pa Tokiju, neona gaismu apreibināta un apjukusi. Hi-tech lifti mani uznesa debesskrāpju skatu torņos, no kuriem pilsēta izskatījās kā zilpelēkos dūmos tīta rotaļu pulksteņa iekšpuse: krāsaini zobrati, sviras un mirgojošas gaismiņas, spīdīgas atsperes.
Katru jaunu dienu es gaidīju ar nepacietību; kaut drīzāk pienāktu atgriešanās mājās. Ik vakaru ar prieku un atvieglojumu nosvītroju kalendārā pagājušās dienas datumu un rūpīgi skaitīju cik vēl atlicis līdz numuram, kas rakstīts manas aviobiļetes ailītē “Izlidošanas datums”.
Bet tad sapratu, ka svarīgi ir nevis steigties īsināt laiku, bet izdzīvot pašai savu stāstu.
Japāņi gadu dala sezonās. Pavisam to ir piecas: ķiršu ziedu laiks, lietus sezona, īstā vasara, sarkano lapu laiks un ziema. Katra no tām man sniedza īpašu dzīves mācību.
ĶIRŠU ZIEDU LAIKS
Mācība: viss ir pārejošs.
Kad atbraucu, bija ķiršu ziedu (sakura) sezonas beigas. Rozā ziedlapiņas virpuļoja ap mani birdinot cerības un čukstot solījumus “viss būs labi”. Un es gandrīz tām noticēju.
Budistu tradīcijā, ķiršu ziedu elpu aizraujošais, bet īsu brīdi ilgstošais skaistums simbolizē dzīves pārejošo dabu. Pāris nedēļas ilgstošajā sakura sezonā kalni un pilsētas šķiet gluži kā ietīti maigi rozā zīdā. Ķiršu ziedu krāsa un veidols atspoguļo japāņu tradicionālās vērtības – vienkāršību un tīrību. Tie saistīti arī ar samuraju kultūru – samuraju dzīves īslaicīgumu un simboliskiem asins pilieniem.
Japānā ķiršu ziedu sezona ir laiks, kad apzināti koncentrēties uz laika gaistošo un pārejošo būtību. Mācīties pieķerties cilvēkiem, notikumiem, vietām, un tad atlaist tos, ļaujot tiem iet savu ceļu, un arī pašam ejot savējo.
Man, meitenei, augušai „laimīgo beigu” un „mūžīgi mūžos” pasaulē, gandrīz nemaz neeksistēja spēja ļauties laika plūdumam, kas atnes notikumus un tad tos aiznes, sniedzot vietā atkal jaunus. Tāpēc sakura sezonas mācība man izrādījās tiešām vērtīga.
LIETUS SEZONA UN ĪSTĀ VASARA
Mācība: pacietība
Lietus sezona Japānā ilgst vidēji pusotru, divus mēnešus.
Japānas lietus izmērcē līdz kaulam un krunkainiem pirkstgaliem. Tas ir lietus, no kā čūskas, milzu vaboles un pat taifūni mēģina glābties cilvēku mājās, kur ir gaisa kondicionieri ar sausināšanas režīmu.
Dienas kļuva vienādas, tās piesūcās ar mitrumu un pārklājās ar pūkainu pelējumu. Šajās vienmuļajās dienās es mācījos pacietību un japāņu valodu, un brīžiem man šķita, ka tas ir viens un tas pats. Iemācījos saskaitīt savus pirkstus, tad izbirušos rīsa graudiņus un nedēļas līdz satikšu viņu. Tomēr arī šī zināšana šķita kā piliens jūrā, kas vēl izsmeļama. Iemācījos atzīties mīlestībā. Lai gan japāņi uzskata, ka mīlestība jāpierāda darbos, nevis vārdos, tāpēc gandrīz nekad nesaka "es tevi mīlu", tikai "tu man daudz patīc".
„Īstajā vasarā”, kas sākās jūlija beigās, lietu nomainīja tveice un intensīva garlaicība. Bija pārāk karsti, lai izietu uz ielas. Laiks buksēja, buksēja, līdz apstājās pavisam kā nokausēts beduīna ēzelis tuksnesī.
Atstāta divatā ar stāvošo laiku, es mācījos sadzīvot ar to. Vispirms mēģināju ar to cīnīties, bet vairākas reizes attapusies ar punu pierē, atklāju, ka vislabākā draudzība starp mums ir tad, kad aizmirstu par to pavisam. Gaidīt – apzināti un mierīgi nogaidīt, līdz pienāk laiks, kad iespējama auglīga rīcība – man tā bija vēl viena svarīga mācība.
RUDENS
Mācība: pateicība
Rudens man šķita visskaistākais, patiesākais un krāsainākais Japānas gadalaiks. Beidzot guvu gandarījumu par lietus sezonas un augusta tveices mocībām! Un arī pamodusies pilsēta svinēja svētkus, ļaudis tērpās krāšņos kimono, ēda, dzēra un bija priecīgi un pateicīgi.
Man bija darbs, draugi, pašai savs dzīvoklis, un saulaini vakari parkā – dzīve šķita pilnīga un sakārtota. Tāpat kā visi, es jūsmoju par dzeltenajiem ginka kokiem un sarkanajām Japānas kļavām.
Mazā, sarkanā kļavas lapa simbolizē mīlestību, un tāpēc zem katras kļavas rudenī ir kāds pārītis. Taču vārdam „rudens” – aki – japāniski ir arī otra nozīme „nogurt no kāda”, attiecinot to uz romantisku attiecību beigām. Rudens simbolizē atvadas, kas ir dabiska dzīves cikla sastāvdaļa.
Sarkano kļavu lapu vērošana Japānā ir izplatīts brīvā laika pavadīšanas veids. Vērot lapas var pilsētu dārzos un parkos, vai – vēl labāk – dodoties uz „degošajiem kalniem” (yama ga moeru), kurus tā sauc, jo lapu košais sarkanums no attāluma izskatās kā kvēlojošs uguns.
Septembra vidus ir mēnesī vēršanās laiks, kad japāņi ar īpašiem rituāliem un tradīcijām sagaida pirmo rudens pilnmēnesi. Lūkojoties uz spožo mēnesi skaidrajās debesīs, japāņi apbrīno dabas skaistumu un jūt cieņpilnu pateicību par labo ražu.
ZIEMA
Mācība: atspulgi melo
Ziema Tokijā ir auksta, lai gan temperatūra reti noslīd zemāk par nulli. Japāņu mājās nav apkures, un plānās sienas ātri vien piesūcas ar aukstu mitrumu. Es sildījos pielietojot japāņu metodes – gulēju zem bieza smaga futona , jūtoties kā meža dzīvnieks dziļā siltā alā, ēdu ziemas ēdienus – sakē sautētu teļa gaļu un rāmen- nūdeles ar cūkgaļas šķēli.
Japāņiem ir īpašs apzīmējums „juugen”, kas nozīmē spēju tapt aizkustinātam skatoties tukšajās, klusajās, bezkrāsainajās ziemas debesīs. Man šķita, ka ir daudz par daudz auksts, lai spētu jūsmot par jebkādām debesīm, bet manas domas mainījās, kad aizgāju uz karsto avotu vannām.
Iegremdējusies līdz-sāpēm karstajā ūdenī, es uz brīdi aizmirsu visu. Karstais ūdens, upītes čalošana, kalnu aprises un debesis virs mana kailā ķermeņa bija visa pasaule, un tas bija gandrīz pārdabiski skaisti.
Nozīmīgākais ziemas notikums bija brauciens uz Kioto, Zelta templi skatīties.
Zelta templis ir žilbinoši skaists trīsstāvīgs budistu templis, kas atrodas uz salas meža ieskauta dīķa vidū. Tempļa pirmo stāvu sauc par Dharmas ūdeņu istabu (Chamber of Dharma waters). Otro stāvu dēvē par bangojošo viļņu zāli (The hall of roaring waves). Trešā stāva – tējas ceremonijas istabas jumtu rotā zeltīts Ķīnas fēnikss.
Templis ir brīnumains, taču īsteni majestātisks un dievišķi varens tas izskatās savā atspulgā dīķa ūdenī, ko tā arī sauc – par Spoguļdīķi. Šis atspulgs ir rūpīgi konstruēta ilūzija, kas simbolizē idealizētu pasauli, šķietamību, kas nav īsta. Pagājušā gadsmita vidū templi nodedzināja mūks, kurš, iespējams, zaudēja prātu saskaroties ar šīs ilūzijas varenumu.
Laimes zeme (Land of Happiness) – arī tā japāņi mēdz saukt šo vietu, uzsverot tās iluzoro dabu.
Skatoties uz templi un tā krāšņo atspulgu, manas cieši aizvērtās acis atvērās, lai ieraudzītu manas dzīves „zelta tempļus” – attiecības un notikumus, kurus esmu idealizējusi, radot tiem krāšņus, bet neīstus Spoguļdīķa atspulgus.
Ielūkošanās Aizspogulijā bija mana pēdējā lielā Japānas mācība, pēc kuras drīz vien pienāca aviobiļetē norādītais izlidošanas datums.
MĀJUP
Mācība: Krīti septiņas reizes, piecelies astoņas
Japānas mācības bija radījušas manā dzīvē spēcīgu zemestrīci.
Man šķita, ka ir zudis pamats zem kājām un ka pasaule kā kristāla bumba milzu ātrumā lido pret klinti, lai sašķīstu pret to miljons spožās lauskās.
Taču skatoties iluminatorā, vienubrīd, starp mākoņiem un miglu es redzēju pavīdam mazu zeltītu fēniksu, un zināju, ka tam var ticēt. Viss būs labi.
SĀKUMS
Uzzini par priedi no priedes,
uzzini par bambusu no bambusa.
Līdzīgi kā daudzi, nespēju atturēties nesākot savu stāstu par Japānu ar haiku. Šī haika man palīdz izskaidrot sev, kāpēc bija jādodas tik tālu prom no visa, kas dārgs un svarīgs.
Es dzīvoju Japānā gandrīz gadu.
Man bija istaba, ļoti maza, bet dziļa vanna, internets, dārzs ar ķiršu kokiem un vientuļu soliņu. Man bija draugi – kaķis bez astes un onkulis ar oranžo suni. Bija arī asistente, kas izskatījās pēc fejas ar sniegpulkstenīšu seju un oniksa-melnām acīm. Un, protams, skats uz Fudži kalnu trīs metro staciju attālumā.
Pirmo laiku Japānā es spēlējos “Lost in translation”. Kā Skārletas Johansones varone es klīdu pa Tokiju, neona gaismu apreibināta un apjukusi. Hi-tech lifti mani uznesa debesskrāpju skatu torņos, no kuriem pilsēta izskatījās kā zilpelēkos dūmos tīta rotaļu pulksteņa iekšpuse: krāsaini zobrati, sviras un mirgojošas gaismiņas, spīdīgas atsperes.
Katru jaunu dienu es gaidīju ar nepacietību; kaut drīzāk pienāktu atgriešanās mājās. Ik vakaru ar prieku un atvieglojumu nosvītroju kalendārā pagājušās dienas datumu un rūpīgi skaitīju cik vēl atlicis līdz numuram, kas rakstīts manas aviobiļetes ailītē “Izlidošanas datums”.
Bet tad sapratu, ka svarīgi ir nevis steigties īsināt laiku, bet izdzīvot pašai savu stāstu.
Japāņi gadu dala sezonās. Pavisam to ir piecas: ķiršu ziedu laiks, lietus sezona, īstā vasara, sarkano lapu laiks un ziema. Katra no tām man sniedza īpašu dzīves mācību.
ĶIRŠU ZIEDU LAIKS
Mācība: viss ir pārejošs.
Kad atbraucu, bija ķiršu ziedu (sakura) sezonas beigas. Rozā ziedlapiņas virpuļoja ap mani birdinot cerības un čukstot solījumus “viss būs labi”. Un es gandrīz tām noticēju.
Budistu tradīcijā, ķiršu ziedu elpu aizraujošais, bet īsu brīdi ilgstošais skaistums simbolizē dzīves pārejošo dabu. Pāris nedēļas ilgstošajā sakura sezonā kalni un pilsētas šķiet gluži kā ietīti maigi rozā zīdā. Ķiršu ziedu krāsa un veidols atspoguļo japāņu tradicionālās vērtības – vienkāršību un tīrību. Tie saistīti arī ar samuraju kultūru – samuraju dzīves īslaicīgumu un simboliskiem asins pilieniem.
Japānā ķiršu ziedu sezona ir laiks, kad apzināti koncentrēties uz laika gaistošo un pārejošo būtību. Mācīties pieķerties cilvēkiem, notikumiem, vietām, un tad atlaist tos, ļaujot tiem iet savu ceļu, un arī pašam ejot savējo.
Man, meitenei, augušai „laimīgo beigu” un „mūžīgi mūžos” pasaulē, gandrīz nemaz neeksistēja spēja ļauties laika plūdumam, kas atnes notikumus un tad tos aiznes, sniedzot vietā atkal jaunus. Tāpēc sakura sezonas mācība man izrādījās tiešām vērtīga.
LIETUS SEZONA UN ĪSTĀ VASARA
Mācība: pacietība
Lietus sezona Japānā ilgst vidēji pusotru, divus mēnešus.
Japānas lietus izmērcē līdz kaulam un krunkainiem pirkstgaliem. Tas ir lietus, no kā čūskas, milzu vaboles un pat taifūni mēģina glābties cilvēku mājās, kur ir gaisa kondicionieri ar sausināšanas režīmu.
Dienas kļuva vienādas, tās piesūcās ar mitrumu un pārklājās ar pūkainu pelējumu. Šajās vienmuļajās dienās es mācījos pacietību un japāņu valodu, un brīžiem man šķita, ka tas ir viens un tas pats. Iemācījos saskaitīt savus pirkstus, tad izbirušos rīsa graudiņus un nedēļas līdz satikšu viņu. Tomēr arī šī zināšana šķita kā piliens jūrā, kas vēl izsmeļama. Iemācījos atzīties mīlestībā. Lai gan japāņi uzskata, ka mīlestība jāpierāda darbos, nevis vārdos, tāpēc gandrīz nekad nesaka "es tevi mīlu", tikai "tu man daudz patīc".
„Īstajā vasarā”, kas sākās jūlija beigās, lietu nomainīja tveice un intensīva garlaicība. Bija pārāk karsti, lai izietu uz ielas. Laiks buksēja, buksēja, līdz apstājās pavisam kā nokausēts beduīna ēzelis tuksnesī.
Atstāta divatā ar stāvošo laiku, es mācījos sadzīvot ar to. Vispirms mēģināju ar to cīnīties, bet vairākas reizes attapusies ar punu pierē, atklāju, ka vislabākā draudzība starp mums ir tad, kad aizmirstu par to pavisam. Gaidīt – apzināti un mierīgi nogaidīt, līdz pienāk laiks, kad iespējama auglīga rīcība – man tā bija vēl viena svarīga mācība.
RUDENS
Mācība: pateicība
Rudens man šķita visskaistākais, patiesākais un krāsainākais Japānas gadalaiks. Beidzot guvu gandarījumu par lietus sezonas un augusta tveices mocībām! Un arī pamodusies pilsēta svinēja svētkus, ļaudis tērpās krāšņos kimono, ēda, dzēra un bija priecīgi un pateicīgi.
Man bija darbs, draugi, pašai savs dzīvoklis, un saulaini vakari parkā – dzīve šķita pilnīga un sakārtota. Tāpat kā visi, es jūsmoju par dzeltenajiem ginka kokiem un sarkanajām Japānas kļavām.
Mazā, sarkanā kļavas lapa simbolizē mīlestību, un tāpēc zem katras kļavas rudenī ir kāds pārītis. Taču vārdam „rudens” – aki – japāniski ir arī otra nozīme „nogurt no kāda”, attiecinot to uz romantisku attiecību beigām. Rudens simbolizē atvadas, kas ir dabiska dzīves cikla sastāvdaļa.
Sarkano kļavu lapu vērošana Japānā ir izplatīts brīvā laika pavadīšanas veids. Vērot lapas var pilsētu dārzos un parkos, vai – vēl labāk – dodoties uz „degošajiem kalniem” (yama ga moeru), kurus tā sauc, jo lapu košais sarkanums no attāluma izskatās kā kvēlojošs uguns.
Septembra vidus ir mēnesī vēršanās laiks, kad japāņi ar īpašiem rituāliem un tradīcijām sagaida pirmo rudens pilnmēnesi. Lūkojoties uz spožo mēnesi skaidrajās debesīs, japāņi apbrīno dabas skaistumu un jūt cieņpilnu pateicību par labo ražu.
ZIEMA
Mācība: atspulgi melo
Ziema Tokijā ir auksta, lai gan temperatūra reti noslīd zemāk par nulli. Japāņu mājās nav apkures, un plānās sienas ātri vien piesūcas ar aukstu mitrumu. Es sildījos pielietojot japāņu metodes – gulēju zem bieza smaga futona , jūtoties kā meža dzīvnieks dziļā siltā alā, ēdu ziemas ēdienus – sakē sautētu teļa gaļu un rāmen- nūdeles ar cūkgaļas šķēli.
Japāņiem ir īpašs apzīmējums „juugen”, kas nozīmē spēju tapt aizkustinātam skatoties tukšajās, klusajās, bezkrāsainajās ziemas debesīs. Man šķita, ka ir daudz par daudz auksts, lai spētu jūsmot par jebkādām debesīm, bet manas domas mainījās, kad aizgāju uz karsto avotu vannām.
Iegremdējusies līdz-sāpēm karstajā ūdenī, es uz brīdi aizmirsu visu. Karstais ūdens, upītes čalošana, kalnu aprises un debesis virs mana kailā ķermeņa bija visa pasaule, un tas bija gandrīz pārdabiski skaisti.
Nozīmīgākais ziemas notikums bija brauciens uz Kioto, Zelta templi skatīties.
Zelta templis ir žilbinoši skaists trīsstāvīgs budistu templis, kas atrodas uz salas meža ieskauta dīķa vidū. Tempļa pirmo stāvu sauc par Dharmas ūdeņu istabu (Chamber of Dharma waters). Otro stāvu dēvē par bangojošo viļņu zāli (The hall of roaring waves). Trešā stāva – tējas ceremonijas istabas jumtu rotā zeltīts Ķīnas fēnikss.
Templis ir brīnumains, taču īsteni majestātisks un dievišķi varens tas izskatās savā atspulgā dīķa ūdenī, ko tā arī sauc – par Spoguļdīķi. Šis atspulgs ir rūpīgi konstruēta ilūzija, kas simbolizē idealizētu pasauli, šķietamību, kas nav īsta. Pagājušā gadsmita vidū templi nodedzināja mūks, kurš, iespējams, zaudēja prātu saskaroties ar šīs ilūzijas varenumu.
Laimes zeme (Land of Happiness) – arī tā japāņi mēdz saukt šo vietu, uzsverot tās iluzoro dabu.
Skatoties uz templi un tā krāšņo atspulgu, manas cieši aizvērtās acis atvērās, lai ieraudzītu manas dzīves „zelta tempļus” – attiecības un notikumus, kurus esmu idealizējusi, radot tiem krāšņus, bet neīstus Spoguļdīķa atspulgus.
Ielūkošanās Aizspogulijā bija mana pēdējā lielā Japānas mācība, pēc kuras drīz vien pienāca aviobiļetē norādītais izlidošanas datums.
MĀJUP
Mācība: Krīti septiņas reizes, piecelies astoņas
Japānas mācības bija radījušas manā dzīvē spēcīgu zemestrīci.
Man šķita, ka ir zudis pamats zem kājām un ka pasaule kā kristāla bumba milzu ātrumā lido pret klinti, lai sašķīstu pret to miljons spožās lauskās.
Taču skatoties iluminatorā, vienubrīd, starp mākoņiem un miglu es redzēju pavīdam mazu zeltītu fēniksu, un zināju, ka tam var ticēt. Viss būs labi.