bettyboob

Puškina iemīļotā pirts


Beso kaimiņi

( + )

Dear Santa-san,

Hello, how are you?
I hope you're fine.
Our staff are all fine and got back to normal life except the
threats of the expansion of the radioactive contamination.
We really hope the situation will get better if it takes much time than
we have expected.
Today I found the logo on the top page of the Google Japan is a picture
drawn by Japanese children, which encourages us.
I like this Ninja pic:

Man ir jauna foto sērija, kur es it kā fotografēju draudzenes, bet īstenībā asumu lieku uz smukiem puišiem


Brīnišķīgā villa Garikula www.garikula.org


Tradicionālais Gruzijas atvērtais pagalms, ko sāk aizstāt Feisbuks

( vēl )

Atvadas no lauku villas aizņēma vairākas stundas. Karamans mums lika dzert vīnu, ko mēs labprāt arī darījām, un daudzreiz atkārtoja "ja rad, ja očeņ rad (što vi prijehaļi)" un "umnij i krasivij ženščina". Pēc palielas krūkas vīna iztukšošanas un vairākus Misisipi ilgiem apskāvieniem ar Givi, mēs beidzot drīkstējām doties ceļā.

Tbilisi mūs sagaidīja brīnišķīgais Beso, kurš mūsu dēļ izvācās pats no sava dzīvokļa (Vārna bija viņu vienreiz satikusi, bet mēs ar Kaķi vispār ne). Beso mums stāstīja stāstus un izveda turboātruma kultūrpastaigā pa Tbilsi. Arī šī pilsēta ir tāda, ko var iemīlēt. Bet no visa gandrīz vislabāk man patika tukšais un pamestais un ļoti skaistais kinoteātris Apollo. Kādreiz tas bija īsts Splendid Royal Cinema, bet tagad izskatās šitā:





( un vēl tā )

Braucām cauri tādam ciemam, kur visi vārti, žogi un durvis bija nokrāsoti zilā krāsā. Kāpēc tieši zilā? jautāju latviski un uzreiz pati sev atbildēju, ka tā laikam bijusi lētākā krāsa. Tad tomēr izdomāju pajautāt Gio, un atkārtoju jautājumu krieviski. Laikam tā bijusi lētākā krāsa, viņš atbildēja un tas bija kā Džārmuša filmā Spoku Suns, Samuraja ceļš. Tur Spoku Suns sarunājās ar savu labāko draugu francūzi-saldējuma pārdevēju, un katrs runāja savā valodā, bet teica vienu un to pašu.

Izgājām pastaigā pa ciemu. Viena sieviete mums ieteica apskatīt galveno vietējo apskates objektu - mīlestības tiltu. Bet lai līdz tam tiktu, mums bija jāiziet cauri degošiem atkritumiem klātai postažai. Pievarējušas šo šķērsli, uzkāpām uz tilta, kas aizdomīgi šūpojās. Sanāk, ka izlauzāmies cauri Mordoras dūmiem un liesmām, bet mīlestības vietā dabūjām grīļīgu pamatu zem kājām.

Vēl iepazināmies ar onkuli, kas runāja nesaprotamā gruzīnu un krievu valodas sajaukumā, un viņam bija labas un priecīgas acis. Vēlāk uzzinājām, ka viņš reiz bijis fizikas profesors, bet tagad nodzēries un jau vairs nav pie pilna prāta. Un vēl satikām zirgu, kam bija pašam sava māja ar kolonnām un logiem. Tā ir, dažreiz vienkārši pietiek iziet uz ceļa.

Naktī dzērām vīnu un dejojām veclaicīgajā koka villā ar šķībo tornīti un mežģīņu terasēm. Apkārt bija tumsa, kalni, kalnos - šakāļi.

Dienā bijām klinšu pilsētas drupās netālu no Gori ciema, kur dzimis Staļins. Ēdām hinkaļus kabakā, kurā bija stipri jūtama nāves klātbūtne, jo uz sienām bija sakarināti vairāki beigti lāči, ērgļi, lūši un stirnas. Vēl tur bija lampas korsešu formā. Mēs ar Lauru nofotografējāmies dubultportretam pie izbāztas divgalvu stirnas. Stūrī kāds onka laida vaļā gruzīnu romances, un mēs, iedzērušas aperatīvu, teicām, ka būs dejas. Vārna un Gio mums neļāva dejot tūlīt pat, un mēs piekritām to atlikt uz vakaru.

Pēc karaliskajām vakariņām Gio mūs veda rādīt vīna pagrabu, un mēs uzzinājām šo to no Kaukāza likumiem. Čača - eto dļa mužčin - teica Gio, un cienāja mūs ar vīnu un augļu šņabi. Vīns te ir ļoti labs, es pat teiktu, labvēlīgs. Kad to dzer, uzreiz kļūsti umnij i krasivij ženščina.

Tad mēs dejojām un dejojām (ļoti labi dejojās, kad skatās glīti gruzīnu jaunēkļi). Gio mums rādīja gruzīnu dejas un stāstīja - snačalo ženščina sebja oceņivajet kak zoloto, a patom načinajetsa vot takoi vot razvrat.

Žēl tikai, ka Karamans - šejienes karalis - jau piekto dienu kā staigā turēdamies pie sienām, un tas paskaidro, kāpēc jauns vīns ir ne tikai inreresants, bet arī bīstams.

Šodien uz Tbilisi.

Te ir skats kā uz "Kazbeks" cigarešu paciņas - kalni, kalni un tālumā pats Kazbeks cēlā baltumā. Mums dod vīnu, ko taisa saberot daudz vīnogu izdobtā milzu koka celmā, tad mīdās pa tām, tad salej sulu zemē ieraktos koka kublos, un pēc laika dzer.

Atbraukšana bija dramatiska. Kā iznācām no lidostas, pat uzpīpēt nepaspējām, kā ieraudzījām saimnieku, kas nāca, pareizāk, viņu stiepa šoferis, jo pats saimnieks mūs jau tik ilgi bija gaidjis, ka pats vairs nevarēja paiet. Gribējām uzcienāt viņu ar smalko taxfree konjaku, bet saimnieks izdomāja ka pusizdzertā pudele ir dāvana viņam, un veikli iebāza to kabatā. Nedaudz žīdu-čigānu viltības un šaiba, nē bet pudele, bija atkal mūsu rīcībā, par ko ļoti salepojāmies.

Izstaigājāmies pa kalniem aiz tatāru ciema un tad mēs ar kashadura kāvāmies pļaviņā kā jauni jēri aiz pārlieka prieka. Pēc tam Givi izstāstīja, ka pie gruzīniem tavs labākais draugs ir tas, ar ko pirmo reizi esi kāvies. Tā ir liela gudrība, manuprāt.

Labi, man jāiet ēst vakariņu plovs - tā ir jau trešā ēdienreize pēc šausmīgi garšīgā tarhūna pīrāga, jērgaļas sautējuma, brinzas, karpeļu pīrāgiem, utt.

Bijām ar kashadura uz Freiberga lekciju par Džārmuša Spoku Suni. Bija interesanti.

Jauks brīdis bija, kad pasniedzēja aizraujošajā stāstījumā iezagās mulsinoša pauze, jo uz ekrāna parādījās liels uzraksts betty BOOB. Pēc brīža klusuma BOOB tika veikli izlabots uz BOOP, jo tas tomēr esot piemērotāks vārds multenes personāžam.

Pārējie neko, bet mēs ar Kashaduru, protams, pārķiķinājām jēgu. Nu ja, atliek tikai kādam nokļūdīties, kā pārējiem diena ir izdevusies, noteica Freibergs, ne uz brīdi nezaudēdams cēlumu un - visu cieņu - arī humora izjūtu.

Vakar Jeruzālemē visu dienu smaržoja pēc lietus un vējš plivināja daudzo Esteru kleitas, astoņkāju taustekļus, peļu ausis un baiso monstru astes. Noraugoties uz visu šo skaistumu, jutos laimīgi un skumji vienlaikus - laikam tas no daudzā alus, ko izdzērām Purima naktī ar marina, teja, berta_kibicers + L. un R. klenderējot par Jeruzālemes bāriem.

Par mīlestību neesmu droša, bet ceļojuma beigās labākās zāles pret skumjām ir ( jauns ceļojums )

Starp citu, vienīgā disene, ko sabata laikā varējām atrast, saucās Sticky Disco, Hamster Vs. Rabbit. Bet šodien viss būs citādi, jo sabats tūlīt beigsies, un purims sāksies, tāpēc būs jāpielejās kā dieva lopiņiem.
Purimā esot jāpiedzeras tiktālu, ka aizmirsti frāzi "Cursed is Haman. Blessed is Mordecai" jeb vienkāršāk - kamēr neatšķir labu no ļauna.

Saku dienu ar shabata maizi un kardamona kafiju no arabu tirgus. Izgaju ara un piesedu uz solina, apcerot domu, ka tuksa pilseta sestdienas rita - tas ir skaisti un ka del shabata vien var milet Jeruzalemi.

Te peksni pie manis pietipina hasids ar visam peisam, halata un kazokadas cepure, un, ta iesanus lurot uz mani, jauta vai man nav smeekji. Es kadu pusminuti nevareju parunat aiz izbrina, ka ar mani runa hasids (parasti vini noversas un splaudas), bet pec tam teicu, ka nav vis. Hasids aiztentereja, bet es iegaju arabu veikala un aiz shoka nopirku tos smekjus. Izgajusi no veikala, skatos - tas pats hasids aiz stura glun.

Piegaju klat un iedevu vinam to smeekji. Laipni piedavaju ari uguni, jo vini tak sabata laika nedrikst neko iedegt. Bet dzeks vispirms gribeja zinat vai esmu ebrejiete, uz ko es teicu, ka esmu gan. Tad vins bridi saubijas, tomer laikam saprata, ka nekada "istaa" ebrejiete es neesmu, un piedavaja pasedet kopa turpat uz solina. Bet iedomajoties, ka es sezu ar shito spoku (ka teiktu maza Sofija - bee,nejauks vecis!), man uznaca tada smieklu lekme, ka nacas atteikt, un strauji iet prom.

Bet to uguni vins ta ari no manis nepanema.

Iebraucam Jeruzaleme kopa ar traku ukrainieti, kontuzetu spanieti, Chiles japani un amerikanu ebreju kovboja terpa. Pa ielam ari staiga visadas divainas butnes - redzeju dazus 6-7 gadigus ugunsdzesejus, daudzakas mazas Esteres, bet tas ir tikai sakums - Lolita stasta, ka uznacienam tiek gatavoti astonkaji, kechupi un pat cuska ar abolu.

Tulit saksies Purims - un tas nozime ballites un karnevalus, dancus un liksmibu (+lielu dzersanu un jautrus skatus ar piedzerajusiem lekajosiem hasidiem). Zied mandeles un ir silts. Vakardienu pavadijam tada apmulsusa svetlaime par to, ka ir ta - smarzigi, saulaini, skaisti. Kad atguvamies, pastaigajam pa dazam svetvietam, bet ta parsvara zvilnam, edam nenormali garsigo humusu, auglus, falafelus...

Gaidam Taim, brauksim vai nu uz Naves juru un tuksnesi jeb to vietu, kur Jordanas upe ietek Naves jura.

Bet sestdien sola pasaules galu un mes domajam iet uz Kedronas ieleju - jo tur tacu notiks Liela Tiesa un vai maz ir iespejama vel aizraujosaka vieta, kur sagaidit pastardienu?

Ex-Pareksā man varēja piedāvāt tikai 100 šekeļus, un tos pašus ieplēstus. Nospļāvos un paņēmu zaļos! Tagad laikam Aizkraukles skaitās ebreju banka, ja?

šis, izrādās, ir īsts superciems, neskatoties uz nekurienīgo atrašanās vietu 5km no Baltkrievijas un Polijas robežām. iepazināmies ar ciema saimnieku, kurš regulāri dodas pārlidojumos ar deltaplānu, no augšas pieskatot, lai ir kārtība. gaiss smaržo pēc priežu meža un ziepju burbuļiem, kā bērnībā. visur ir ziemas dārzi, un mūžīgie džakuzi. kur vien skaties - puskaili glīti jaunēkļi. vajag tikai pamirkšķināt skropstas un tev jau pasniedz svaigu sulu vai kokteili.

plikumi un sekss - blakus numuriņā ar to stipri aizrāvās visu nakti. un šī esot katoļticīga zeme!

vienīgais, kas man nepatīk ir tas viņu minerālūdens, ar ko mūs vislaik mēģina sadzirdīt. sāļš un riebīgs, palīdzot pret visām kaitēm.

pašā nekurienē, tālu tālu pa tukšiem ceļiem, meža vidū klusa gaiša daudzkorpusu sanatorija "medical spa egle+". mūs sagaidīja sirms dakteris baltā virsvalkā. man ir smalks numuriņš ar plazmas ekrānu un skatu uz mežu un baseinu. bukletā rakstīts, ka te ir "controlled walking path", pērļu, terpentīna un zāļu vannas, joda un broma vannas, halo un kinēsijterapija, deju vakari, teniss, šahs un terapeitiskā pludmale.

tik daudz luksusa vienā dienā.

ādas klubkrēslos lukss-express autobusā ceļā uz nekurieni un manu, iespējams, līdz šim grūtāko fotouzdevumu.
UPD: uz robežas salonā ieveda melnu pinkainu suni un viņš visu apošņāja!

Atradu savu reportu par Japānu:

SĀKUMS

Uzzini par priedi no priedes,
uzzini par bambusu no bambusa.

Līdzīgi kā daudzi, nespēju atturēties nesākot savu stāstu par Japānu ar haiku. Šī haika man palīdz izskaidrot sev, kāpēc bija jādodas tik tālu prom no visa, kas dārgs un svarīgs.

Es dzīvoju Japānā gandrīz gadu.

Man bija istaba, ļoti maza, bet dziļa vanna, internets, dārzs ar ķiršu kokiem un vientuļu soliņu. Man bija draugi – kaķis bez astes un onkulis ar oranžo suni. Bija arī asistente, kas izskatījās pēc fejas ar sniegpulkstenīšu seju un oniksa-melnām acīm. Un, protams, skats uz Fudži kalnu trīs metro staciju attālumā.

( ...tālāk... )